Parastā egle (latīņu: Picea abies) ir vienmāju priežu dzimtas skujkoks. Plaši izplatīta kokaugu suga Latvijā - otrajā vietā aiz parastās priedes (Pinus sylvestris). Parastās egles mūža ilgums ir 200-300 gadu. Tā var sasniegt līdz 40 m augstumu. Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem. Miza sarkanbrūna vai pelēka, atlobās sarkanbrūni līdz sarkandzelteni. Skujas pa 1, tumšzaļas, četršķautņainas, ar kātiņu, pie koka paliek 5-7, reizēm pat 10 gadus. (skujai nobirstot, kātiņš paliek pie dzinuma). Parastā egle sāk ziedēt 25-30 gadu vecumā. Eglei ir sekla sakņu sistēma, novietota virsējā augsnes slānī. Ja egļu audze nav aizsargāta no valdošā vēja puses ar citu audzi vai mežmalas kokiem, tās bieži izgāž vējš. Egles zied maijā, un čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī. Sēklas izbirst pavasarī — martā, aprīlī, tās ir tikpat lielas kā parastajai priedei, bet, kopā sabērtas, ir brūnā krāsā. Egles aug barības vielām bagātākās augsnēs nekā priedes, bet slikti panes pārpurvošanos. Parastā egle ir izteikti ēncietīga suga. Ilgi var augt citu koku noēnojumā.
Egles bojā daudzi kukaiņi un to kāpuri, galvenokārt vaboles (egļu astoņzobu mizgrauzis) un tauriņi (egļu mūķene, egļu čiekuru tinējs). Lielu ļaunumu nodara arī sakņpiepes izraisītā sakņu trupe.[2]
Latviešu folklorā sastopamas arī vairākas tautasdziesmas, kurās pieminētas egles:
Parastā egle (latīņu: Picea abies) ir vienmāju priežu dzimtas skujkoks. Plaši izplatīta kokaugu suga Latvijā - otrajā vietā aiz parastās priedes (Pinus sylvestris). Parastās egles mūža ilgums ir 200-300 gadu. Tā var sasniegt līdz 40 m augstumu. Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem. Miza sarkanbrūna vai pelēka, atlobās sarkanbrūni līdz sarkandzelteni. Skujas pa 1, tumšzaļas, četršķautņainas, ar kātiņu, pie koka paliek 5-7, reizēm pat 10 gadus. (skujai nobirstot, kātiņš paliek pie dzinuma). Parastā egle sāk ziedēt 25-30 gadu vecumā. Eglei ir sekla sakņu sistēma, novietota virsējā augsnes slānī. Ja egļu audze nav aizsargāta no valdošā vēja puses ar citu audzi vai mežmalas kokiem, tās bieži izgāž vējš. Egles zied maijā, un čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī. Sēklas izbirst pavasarī — martā, aprīlī, tās ir tikpat lielas kā parastajai priedei, bet, kopā sabērtas, ir brūnā krāsā. Egles aug barības vielām bagātākās augsnēs nekā priedes, bet slikti panes pārpurvošanos. Parastā egle ir izteikti ēncietīga suga. Ilgi var augt citu koku noēnojumā.
Egles bojā daudzi kukaiņi un to kāpuri, galvenokārt vaboles (egļu astoņzobu mizgrauzis) un tauriņi (egļu mūķene, egļu čiekuru tinējs). Lielu ļaunumu nodara arī sakņpiepes izraisītā sakņu trupe.
Latviešu folklorā sastopamas arī vairākas tautasdziesmas, kurās pieminētas egles:
Ai, eglīte, ai, priedīte, Kur tik košu rotu ņēmi? Vai bij ziema vai vasara, Zaļi svārki mugurā.
