Akmeņkuitala jeb lielacis (Burhinus oedicnemus) ir akmeņkuitalu dzimtas (Burhinidae) krasta bridējputnu suga, kurai ir 5 pasugas.[1] Lai arī šī suga pieder pie bridējputnu grupas, akmeņkuitala mājo sausos biotopos, atklātā ainavā ar nabadzīgu veģetāciju. Tas var būt tīrelis, sausa, akmeņaina pļava, stepju malas, izžuvušas gultnes[2] un pat lauksaimniecības tīrumi.[3] Ligzdo Eiropas dienvidos un Āzijas centrālās daļas rietumos. Lielākā daļa populācijas ir gājputni. Tikai Spānijas, Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu Vidusjūras piekrastes populācijas ir nometnieki. Ziemot akmeņkuitala dodas uz Āfriku.[2]
Akmeņkuitala ir vidēji liels bridējputns ar garām, dzeltenām kājām, šauriem, gariem spārniem. Knābis dzeltens ar melnu galu, spēcīgs, taisns un vidēji garš. Acis lielas un arī dzeltenas. Ķermeņa garums ir 38—45 cm, spārnu plētums 76—88 cm, svars 290—535 g.[1][2]
Akmeņkuitalai ir raibumots, smilšu brūns apspalvojums, kas to lieliski nomaskē smilšainos liedagos. Uz spārniem šaura melna un šaura balta līnija, kas labi redzamas lidojumā.[3] Vēders balts. Aci ietver baltas joslas, zem acs, to izceļot, koši melna kontūra. Mātītēm melnā kontūra vājāk izteikta. Jaunajiem putniem šīs baltās joslas ar melno kontūra nav.[2]
Akmeņkuitala parasti ir aktīva krēslā un naktī, lai gan reizēm ir samērā aktīva arī dienas laikā.[2] Barojas galvenokārt ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem (vaboles, mitrenes, sliekas[3]), retos gadījumos ar nelieliem rāpuļiem, vardēm, grauzējiem un putniem.[2][3] Akmeņkuitala ir ļoti aktīva un enerģiska, barības meklējumos ātri pārskrienot no vienas vietas uz otru, barību uzlasa no zemes virsmas. Skrienot akmeņkutalas ķermenis novietots paralēli zemei, bet galva bieži ierauta plecos.[2] Lidojot spārnu vēzieni ir sekli un ātri.[2]
Akmeņkuitalas veido monogāmus pārus uz mūžu.[3] Pāris pēc ziemošanas vienmēr atgriežas vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā.[3] Ligzdo seklā iedobē uz zemes. Reizēm iedobi ierobežo materiāli, kas novietoti tā, lai atgādinātu dabīgu akmentiņu un salmiņu kaudzītes.[4] Dējumā ir 2—3 brūni raibumotas olas.[2] Arī cālēni izšķiļas raibumoti brūni. Tādējādi gan ligzdojošie putni, gan olas, gan putnēni labi iemaskējas apakrtējā vidē. Briesmu gadījumā mazuļi sastingst un nekustās, piespiedušies pie zemes.[3] Ja dējums aiziet postā, vecāki perē otro reizi.[3] Perē abi vecāki, inkubācijas periods ilgst 24—27 dienas.[5] Apmēram divas dienas pēc izšķilšanās mazuļi seko vecākiem un barojas paši, bet vecāki kopīgi rūpējas par to drošību. Jaunie putni sāk lidot 36—42 dienu vecumā.[5][6]
Akmeņkuitalai ir 5 pasugas:
Mūsdienās viena pasuga — Indijas akmeņkuitala (Burhinus indicus) tiek sistematizēta kā atsevišķa suga.[7]
Akmeņkuitala jeb lielacis (Burhinus oedicnemus) ir akmeņkuitalu dzimtas (Burhinidae) krasta bridējputnu suga, kurai ir 5 pasugas. Lai arī šī suga pieder pie bridējputnu grupas, akmeņkuitala mājo sausos biotopos, atklātā ainavā ar nabadzīgu veģetāciju. Tas var būt tīrelis, sausa, akmeņaina pļava, stepju malas, izžuvušas gultnes un pat lauksaimniecības tīrumi. Ligzdo Eiropas dienvidos un Āzijas centrālās daļas rietumos. Lielākā daļa populācijas ir gājputni. Tikai Spānijas, Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu Vidusjūras piekrastes populācijas ir nometnieki. Ziemot akmeņkuitala dodas uz Āfriku.
.jpg)
