Bikšainais apogs (Aegolius funereus) ir pūču dzimtas (Strigidae) plēsīgo putnu suga, kas izplatīta ziemeļu puslodes mērenajā joslā (Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā). Bikšainajam apogam ir 7 pasugas.[1] Nometnieks, bet atsevišķos gados klejo.[2]
Bikšainais apogs izplatīts Eiropas ziemeļu, centrālajā un austrumu daļā, kā arī tālāk uz austrumiem plašā joslā pāri Sibīrijas centrālajai daļai līdz pat Kamčatkai. Izolētas populācijas mājo Pirenejos, Kaukāzā, Turcijā, Vidusāzijā, Indijas ziemeļrietumos un Ķīnā. Izplatīts arī Ziemeļamerikā, kur sastopams Aļaskā, Kanādā un ASV ziemeļrietumos. Ziemo ligzdošanas areālā, taču viena daļa veic invazīvus klejojumus uz dienvidiem gan areāla ietvaros, gan ārpus tā.[3]
Latvijā bikšainais apogs ir samērā parasts ligzdotājs un nometnieks. Sastopams galvenokārt lielākos priežu meža masīvos, kur apdzīvo vecas un vidēja vecuma audzes, kurās atrodami melnās dzilnas dobumi. Rudenī daļa ceļo uz dienvidiem, bet migrantu skaits gadu no gada svārstās, iespējams, atkarībā no barības resursu daudzuma ligzdošanas teritorijā. Caurceļo arī putni no ziemeļiem un austrumiem. Pavasarī un rudenī caurceļojošie apogi šķērso Rīgas jūras līci un Irbes jūras šaurumu uz un no Igaunijas.[3] Latvijā mājo bikšainā apoga nominālpasuga (A.f. funereus).[3]
Bikšainais apogs ir vidēji liels pūču dzimtas putns. Mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums mātītei 25—28 cm, tēviņam 21—25 cm, spārnu plētums abiem dzimumiem 50—62 cm, svars 105—195 g.[4][5]
Apspalvojuma krāsa variē no sarkanbrūnas līdz pelēkbrūnai.[2] Mugura tumša, vēders gandrīz balts: uz muguras balti punktiņi, uz vēdera tumšākas svītras. Galva liela, saplacināta, sejas disks gaišs, gandrīz balts ar tumšu maliņu, uz kuras izceļas balti raibumiņi. Acis, atkarībā no pasugas, ir pelēkas vai dzeltenas. Knābis dzeltenīgi pelēks. Aste ir īsa un tumša ar 4—5 gaišām šķērsjoslām. Kājas sedz balts apspalvojums. Nagi tumši pelēki vai melni.[2][5] Jaunie putni šokolādes brūni.[5]
Bikšainais apogs mājo biezos, vecos mežos, gan skujkoku, gan lapu koku.[2] Tas ir vienpatis, aktīvs nakts laikā. Pieaudzis tēviņš ir teritoriāls, lai gan teritorija ir neliela. Tēviņam, kamēr tas ir bez pāra, ir raksturīga aktīva ūjināšana. Lidojums bikšainajam apogam spēcīgs, taisns, bez trokšņa.[2] Medību laikā tas sēž uz zema koku zara vai celma un vēro zemi, lēni grozot galvu no vienas puses uz otru un uzmanīgi ieklausoties trokšņos, cenšoties saklausīt potenciālo medījumu. Kad upuris pamanīts, bikšainais apogs tam strauji uzbrūk.[2] Apūšoties bikšainais apogs izvēlas koka zarus, kas ir vismaz 5—6 metru augstumā no zemes.[2]
Barojas galvenokārt ar maziem grauzējiem, īpaši iecienītas ir strupastes, bet medī arī peles, lemingus, ciršļus un kurmjus. Reizēm medī nelielus putnus, vāveres, sikspārņus, vardes un vaboles.[2]
Bikšainie apogi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Ligzdo galvenokārt pamestos dzeņu un dzilnu dobumos, bet izmanto arī dabīgus koku dobumus un putnu būrus. Ziemas beigās tēviņš sāk meklēt ligzdošanai piemērotu dobumu. Ļoti bieži izvēlētajā dobumā tiek noglabāts medījums kā dāvana mātītei. Pēc tam tēviņš aktīvi ūjina un dzied, sēžot blakus koka zarā.[2] Sasauktā mātīte vispirms pārbauda dobumu, vai viņai tas patīk. Ja ligzdošanas vieta tiek pieņemta, mātīte paliek.
Dējumā ir 3—9 olas. Perēšana uzsākas pēc pirmās vai otrās olas. Inkubācijas periods ilgst 26—29 dienas.[2][5] Perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Mazuļi izšķiļas ik pēc dienas, to acis atveras 10 dienu vecumā. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Dobumu jaunie putni pamet 30—32 dienu vecumā, bet vecāki turpina par tiem rūpēties vēl 4—6 nedēļas. Dzimumbriedumu bikšainie apogi sasniedz 9 mēnešu vecumā.[2] Dzīves ilgums savvaļā 8—9 gadi.[2]
Bikšainajam apogam ir 7 pasugas:[1]
Bikšainais apogs (Aegolius funereus) ir pūču dzimtas (Strigidae) plēsīgo putnu suga, kas izplatīta ziemeļu puslodes mērenajā joslā (Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā). Bikšainajam apogam ir 7 pasugas. Nometnieks, bet atsevišķos gados klejo.
_(8615263478).jpg)
