Lāču samtbeka jeb lāču beka (Xerocomus badius jeb Imleria badia, agrāk arī Boletus badius) ir Latvijā bieža vidēji liela beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. 2014. gadā šo sugu izdalīja īpašā ģintī Imleria, nosaucot to par godu beļģu mikoloģei Luīzei Imlerei,[1] taču pagaidām vairums lietošanā esošo sēņu noteicēju ir izdoti pirms šī gada un Latvijā pašlaik šī sēne vēl tiek saukta par samtbeku.
Mikorizas sēne. Aug parasti pa vienai skujkoku, retāk lapu koku mežos, īpaši skābās, smilšainās augsnēs, reizēm pie stumbru pamatnes vai uz celmiem, arī augsnes atsegumos. Īpaši bieži sastopama retinātos priežu mežos. Labi panes sausumu. Galvenais augšanas periods augusts un septembris, labvēlīgos apstākļos no jūlija līdz novembrim.[7][8]
Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas. Lietojama visos veidos, garšas ziņā reizēm tiek pielīdzināta baravikām.[9]
Var tikt sajaukta ar egļu baraviku, kuras mīkstums un atveres nezilē bojājumu vietās.[10]
Lāču samtbeka jeb lāču beka (Xerocomus badius jeb Imleria badia, agrāk arī Boletus badius) ir Latvijā bieža vidēji liela beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. 2014. gadā šo sugu izdalīja īpašā ģintī Imleria, nosaucot to par godu beļģu mikoloģei Luīzei Imlerei, taču pagaidām vairums lietošanā esošo sēņu noteicēju ir izdoti pirms šī gada un Latvijā pašlaik šī sēne vēl tiek saukta par samtbeku.