Priežu baravika (Boletus pinophilus, agrāk Boletus pinicola) ir izplatīta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņus lieto pārtikā kā ēdamās sēnes. Agrāk uzskatīta par egļu baravikas formu Boletus edulis f. pinicola, pašreizējo nosaukumu guvusi 1973. gadā.[1]
Aug parasti no jūnija līdz oktobrim, veido mikorizu ar priedēm, reti ar eglēm. Aug skujkoku mežos, īpaši priežu retinātās jaunaudzēs, smilšainās un skābās augsnēs.[4]
Priežu baravika ir līdzīga egļu baravikai, bērzu baravikai un ozolu baravikai. Priežu baravikai cepurīte vistumšākā no šīm sugām un sākotnēji baltie stobriņi augot kļūst iedzelteni, tad zaļganbrūni, egļu baravikas stobriņi augot kļūst zaļgandzelteni, bērzu baravikai zaļgani un pati cepurīte krietni gaišāka kā priežu un egļu baravikām, ozolu baravikai arī cepurīte gaiši brūngana, stobriņi gaiši dzeltenbrūngani un mīkstums nedaudz irdens salīdzinājumā ar citām baravikām. Visas šīs sugas sadzīvē bieži apvieno un sauc vienkārši par baravikām.
Sēņotājiem baraviku sugas sajaukt nav jābaidās, visas tās ir ar vienādām praktiskajām īpašībām. Ļoti nevēlami ir sajaukt baravikas ar parasto žultsbeku, kuras rūgtums tiek uzskatīts par nepanesamu. Žultsbekas stobriņu slānis iesārts, uz vecumu uzpūties un tīklveida zīmējums uz kātiņa tumšāks un stipri izcilnēts. Šaubu gadījumā sēne turpat mežā pagaršojama.
Visas baravikas ir augstvērtīgas ēdamās sēnes, lietojamas dažādos veidos. Pirms cepšanas nav jānovāra. Īpaši iesaka konservēšanai un žāvēšanai.[5]
Priežu baravika (Boletus pinophilus, agrāk Boletus pinicola) ir izplatīta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņus lieto pārtikā kā ēdamās sēnes. Agrāk uzskatīta par egļu baravikas formu Boletus edulis f. pinicola, pašreizējo nosaukumu guvusi 1973. gadā.
