Sermuļu dzimtas jeb caunu dzimtas (Mustelidae) dzīvnieki pieder pie plēsēju kārtas suņveidīgo apakškārtas (Caniformia).
Sermuļu dzimta ir vislielākā un visdaudzveidīgākā dzimta visā plēsēju kārtā. Sermuļu dzimtu vēl nesenā pagātnē bija ļoti grūti klasificēt, tas izmainījās līdz ar DNS analīžu iespējām. Līdz ar to dažas sugas vairs netiek klasificētas kā sermuļu dzimtai piederīgas, bet ir ieguvušas savas dzimtas, piemēram, skunksu dzimta.[1] Šobrīd sermuļu dzimtā ir 59 sugas, kas iedalās 22 ģintīs.[2]
Sermuļu dzimta ir ne tikai visdaudzveidīgākā, bet arī viena no vecākajām plēsēju dzimtām. Sermuļu virsdzimtas dzīvnieki dzīvoja jau pirms 40 miljoniem gadu. Tie radās apmēram tajā pašā laikā, kad grauzēji. Tiešais priekštecis mūsdienās dzīvojošām sugām dzīvoja pirms 15 miljoniem gadu.
Arī Latvijas lielākā dzīvnieku dzimta ir sermuļu dzimta. Latvijā dzīvo 9 sugas. Strīdīgs jautājums ir par tiņa jeb āmrijas (Gulo gulo) iekļaušanu Latvijas faunas sarakstā. Pēdējie tiņi Latvijas teritorijā nošauti 19. gadsimta 70. gados. Pēc 100 gadu ilga starplaika 1973. un 1974. gadā viens tinis redzēts Talsu mežu teritorijā.[3]
Mangusti (Herpestidae) un surikati (Suricata suricatta), lai gan ļoti atgādina sermuļu dzimtas dzīvniekus, pieder pie kaķveidīgajiem plēsējiem.
Sermuļu dzimtas dzīvnieki ir ļoti dažādi gan izskatā, gan uzvedībā. Mazākais sermuļu dzimtas dzīvnieks ir zebiekste (Mustela nivalis), un tā nav daudz lielāka par peli, toties lielākais ir Brazīlijas dižūdrs (Pteronura brasiliensis), kas var sasniegt 2,4 m garumu, bet kalāns (Enhydra lutris) var svērt 45 kg, un tas ir smagākais sermuļu dzimtas dzīvnieks. Tiņa (Gulo gulo) sakodiens ir tik spēcīgs, ka tas spēj pārkost aļņa augšstilba kaulus, kā arī ir novērots, ka tinis spēj padzīt lāci no tā medījuma. Kalāns, lai salauztu vēžveidīgo stiprās bruņas, lieto akmeņus. Caunas (Martes) pamatā dzīvo kokos, bet āpši (Meles) rok alas un lielu daļu sava mūža pavada zem zemes.
Dažas sugas sermuļu dzimtā dzīvo ūdens tuvumā un barojas ūdenī; saldūdens ūdrus varētu saukt par daļējiem ūdens dzīvniekiem, bet kalāns lielāko daļu dzīves pavada ūdenī, reizēm to nepametot nekad. Melnkāju sesks (Mustela nigripes) pārtiek tikai no prēriju suņiem, gadā apēdot apmēram 250 prēriju suņu, bet tinis apēdīs jebko, ko varēs atrast vai nomedīt, pat dzīvniekus, kas ir 5 reizes lielāki par viņu pašu.[4]
Dažas sermuļu dzimtas sugas ir pieradinātas un tiek turētas kā mājdzīvnieki, piemēram, mājas sesks (Mustela putorius furo) un taira (Eira barbara). Ir vairākas sugas, kas tiek audzinātas, lai iegūtu kažokādas. Vispopulārākās ir ūdeles kažokādu ieguvei.
Lai arī sermuļu dzimtas dzīvnieki izskatās tik dažādi, tiem visiem ir dažas kopīgas īpašības: kopumā tie ir neliela auguma dzīvnieki ar īsām kājām, mazām, apaļām ausīm un biezu kažoku. Lielākā daļa sermuļu dzimtas dzīvnieki ir dienas dzīvnieki un ir aktīvi visu gadu[5].
Sermuļu dzimtas dzīvniekiem, izņemot jūras ūdri[6], ir anālie smaržu dziedzeri, kas izdala spēcīgi smaržojošu sekrēciju. Sekrēts tiek lietots, lai pievilinātu seksuālo partneri un lai iezīmētu teritoriju.
Lielākai daļai sermuļu dzimtas dzīvniekiem ir embrioniskā diapauze, embrija attīstība tiek atlikta. Embrijs uzreiz nenokļūst dzemdē, un, kamēr embrijs ir ārpus dzemdes, tas neattīstās, līdz ar to embrija attīstība var būt izstiepta līdz pat gadam. Šādā veidā mazuļi piedzimst vislabvēlīgākajos barības un klimata apstākļos.
Lielākā daļa sermuļu dzimtas dzīvnieku ir izteikti plēsīga un ēd tikai gaļu, lai gan dažas sugas lieto arī veģetāros produktus. Visām sugām nav vienādi zobi un zobu skaits, bet visām sugām zobi ir piemēroti gaļas ēšanai un plēšanai. Sermuļu dzimtas dzīvniekiem ir "slēdzējžoklis" — žokļa locītava ir gandrīz slēgta eņģe, kā rezultātā žokļi ir gandrīz neatlaužami. Šī īpatnība sermuļu dzimtas dzīvniekiem dod nepārspējami krampīgo tvērienu cīņās, medībās un spēlēs.[7]
Sermuļu dzimta (Mustelidae)
Sermuļu dzimtas jeb caunu dzimtas (Mustelidae) dzīvnieki pieder pie plēsēju kārtas suņveidīgo apakškārtas (Caniformia).
Sermuļu dzimta ir vislielākā un visdaudzveidīgākā dzimta visā plēsēju kārtā. Sermuļu dzimtu vēl nesenā pagātnē bija ļoti grūti klasificēt, tas izmainījās līdz ar DNS analīžu iespējām. Līdz ar to dažas sugas vairs netiek klasificētas kā sermuļu dzimtai piederīgas, bet ir ieguvušas savas dzimtas, piemēram, skunksu dzimta. Šobrīd sermuļu dzimtā ir 59 sugas, kas iedalās 22 ģintīs.
Sermuļu dzimta ir ne tikai visdaudzveidīgākā, bet arī viena no vecākajām plēsēju dzimtām. Sermuļu virsdzimtas dzīvnieki dzīvoja jau pirms 40 miljoniem gadu. Tie radās apmēram tajā pašā laikā, kad grauzēji. Tiešais priekštecis mūsdienās dzīvojošām sugām dzīvoja pirms 15 miljoniem gadu.
Arī Latvijas lielākā dzīvnieku dzimta ir sermuļu dzimta. Latvijā dzīvo 9 sugas. Strīdīgs jautājums ir par tiņa jeb āmrijas (Gulo gulo) iekļaušanu Latvijas faunas sarakstā. Pēdējie tiņi Latvijas teritorijā nošauti 19. gadsimta 70. gados. Pēc 100 gadu ilga starplaika 1973. un 1974. gadā viens tinis redzēts Talsu mežu teritorijā.
Mangusti (Herpestidae) un surikati (Suricata suricatta), lai gan ļoti atgādina sermuļu dzimtas dzīvniekus, pieder pie kaķveidīgajiem plēsējiem.
