Mazais susuris jeb lazdu susuris[1] (Muscardinus avellanarius) ir viena no susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgo grauzēju sugām, kas ir vienīgā suga mazo susuru ģintī (Muscardinus).[2] Izplatīts plašā areālā Eiropā, izplatībai iesniedzoties Mazāzijā.[3]
Mazais susuris izplatīts lielākajā daļā Eiropas, ietverot Rietumeiropu, Dienvideiropu (izņemot Pireneju pussalu, Francijas dienvidrietumus), Centrāleiropu un Austrumeiropu (izņemot Ukrainas austrumus un Krievijas dienvidus un ziemeļus), no Anglijas dienvidiem un Francijas rietumiem līdz Volgai austrumos.
Areāls iesniedzas arī Ziemeļeiropas dienvidos un Turcijā. Vidusjūrā sastopams Sicīlijā un Kerkīrā. Alpos mājo līdz 1920 m virs jūras līmeņa.[3][4] Lai arī Īrija nav mazā susura izplatības dabīgais areāls, pēdējos gados (kopš 2010. gada) tas ir novērots šajā salā un tur strauji izplatās.[5][6]
Mazais susuris galvenokārt apdzīvo lapkoku (pirmkārt, platlapju) mežus, retāk jauktos (egļu — platlapju) mežus un krūmājus. Īpaši iecienītas ir ozolu audzes. Mežā parasti izvēlas iecirkņus, kuros ir bagātīgs lakstaugu stāvs, bagātīgi saaudzis pamežs (lazdas, ievas, pīlādži, krūkļi, irbenes, segliņi un kārkli).[4]
Mazais susuris Latvijā ir reti sastopama suga, tā kā Latvija ir tā izplatības areāla ziemeļu robeža. Izplatīts nevienmērīgi, galvenokārt valsts dienvidrietumos.[4] Mazā susura klātbūtne novērota Kurzemē, Zemgales un Latgales dienvidos, bet Vidzemē pēdējos gados neviena dzīvotne nav atrasta.[1] Mazais susuris ir aizsargājama suga un iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā (3. kategorijā).[7]
Mazais susuris ir neliels vāverveidīgais grauzējs, kas vizuāli atgādina peli, bet ar pūkainu asti. Tas ir mazākais no Eiropā dzīvojošajiem susuriem, apmēram mājas peles lielumā.[4][8] Ķermeņa garums 6—9 cm, astes garums 5—8 cm, svars 15—35 g.[4][9]
Galva neliela ar strupu purnu, uz kura atrodas gari vibrisi jeb taustes mati. Ausu gliemežnīcas noapaļotas, proporcionāli vidēji garas (1—1,4 cm), nedaudz izceļas virs galvas apmatojuma. Acis lielas un melnas. Kājas īsas, apmēram vienāda garuma. Pēdām labi attīstīti spilventiņi, kas palīdz kāpelēt pa kokiem. Pakaļkāju pēdām 5 pirksti, priekškājām 4 pirksti. Tie ir ļoti gari, lokani, ar līkiem, asiem nagiem. Garā aste viscaur vienmērīgi, biezi klāta ar īsiem matiem. Četri pāri zīdekļu.[4][9]
Kažoka matojums samērā īss, ar vāji attīstītiem akotmatiem, bet biezs. Mugurpuse un sāni kopumā vienkrāsaini — iedzelteni rūsgani vai dzintara krāsā. Astes apmatojums nedaudz tumšāks. Ķermeņa apakšpuses apmatojums gaišāks, dzeltenīgāks. Uz krūtīm un pakaklē mēdz būt arī balti plankumiņi. Apmatojuma maiņa notiek divas reizes gadā — pavasarī un rudenī. Abi dzimumi izskatās līdzīgi. Jaunie susuri mazāk koši, pelēcīgāki.[4][8]
Mazajam susurim līdzīga ir pundurpele (Micromys minutus). Atšķiras ar mazāku izmēru, ar mazāk spilgtu apmatojuma krāsojumu un ar maz apmatotu asti, kas galā ir pavisam kaila. Pundurpelei ausīs, pie ieejas dzirdes kanālā, atrodas raksturīgs ādas lēveris.[4]
Mazais susuris ir nometnieks, aktīvs tikai siltajā gada periodā. Ziemu pavada ciešā guļā savlaicīgi sagatavotā ziemošanas migā — citu dzīvnieku izraktā alā vai dabīgā alā zem saknēm, zem kritalām un koku lapām, dobos celmos. Ligzda veidota no sūnām, zāles, spalvām un mizas gabaliņiem. Ziemo vienatnē vai nelielās grupās (līdz 11 īpatņiem[10]). Guļa parasti sākas rudenī (oktobrī), bet vēsās vasarās var iesākties jau augustā. Pieaugušie īpatņi ielien ziemas migās, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra pazeminās zem 15 °C, jaunie susuri vēlāk. Ziemas miega laikā mazā susura temperatūra pazeminās līdz 0,25—0,50 °C (normāla ķermeņa temperatūra ir 34—36 °C[8]). Mostas atkarībā no izplatības reģiona aprīlī vai maijā.[4][8][10]
Vasarā aktīvs krēslas stundās un naktī. Pieaugušie tēviņi ir teritoriāli vienpatņi, kas vasaras periodā agresīvi aizsargā savu teritoriju no citiem tēviņiem. Jaunie dzīvnieki siltajā sezonā nereti mēdz pārlaist dienu vairāki vienkop.[4][8] Savu teritoriju mazais susuris ierīko apmēram 360 m rādiusā no savas dzimšanas vietas. Tēviņa teritorija parasti ir apmēram 1 ha liela, mātītes 0,8 ha. Tēviņu teritorijas bieži pārsedzas, matīšu reti.[8]
Mazais susuris meistarīgi kāpelē pa krūmiem, koku zariem un stumbriem, bet ar veiklību neizceļas. Pa virszemi pārvietojas reti, ja to dara, tad ar ļoti īsiem lēcieniem. Vasarā mazais susuris iekārto lodveida guļamligzdu (diametrs 8—15 cm), kurā atpūšas dienas laikā.[4][8] Vīta no zāles, mizas stērbelītēm un sūnām, kopā to satur mazā susura lipīgās siekalas.[8] Tā var atrasties visdažādākajās vietās: putnu būros, koku dobumos (dažādā augstumā), celmu spraugās, augu biežņā uz zemes vai ligzdu pievij (piekar) pie koku vai krūmu zariem (parasti ne augstāk par 2 m).
Midzeni mazuļiem (arī lodveida) mātīte būvē lielāku (diametrā 15—20 cm). Vīts no sausām kokaugu lapām, no iekšpuses bagātīgi izklāts ar sausām sūnām un pavilnu, var būt arī nedaudz ar sausu zāli, ieeja viena. Midzenis var atrasties visdažādākajās vietās.[4][8]
Mazais susuris ir visēdājs. Barojas gan ar augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību. Barību galvenokārt meklē kokaugu lapotnē, retāk uz zemes. Maltīti bieži vien mēdz ieturēt midzenī, tāpēc tajā atrodas barības atliekas (arī ekskrementi). Barība daudzveidīga. Tie ir ziedi, ziedputekšņi, nektārs, sēklas, rieksti (visiecienītākie ir lazdu rieksti), ogas (īpaši kazenes un avenes), augļi, pavasarī pēc ziemas guļas arī miza, jaunie dzinumi, lapu pumpuri. No dzīvnieku valsts tie ir dažādi bezmugurkaulnieki, pirmkārt, kukaiņi dažādās attīstības stadijās (piemēram, laputis un tauriņi), nelielā daudzumā arī mazo putnu olas un putnēni.[4][8][9]
No barības ar augstu celulozes sastāvu mazais susuris izvairās, jo nespēj to sagremot (mazajam susurim nav aklās zarnas). Pirms ziemas, lai uzaudzētu tauku kārtiņu, īpaši intensīvi barojas ar riekstiem. Barības uzkrājumus slēpņos neveido.[8]
Mazais susuris ir poligāms. Vairošanās periods sākas aprīļa beigās vai maija sākumā. Mazuļi dzimst jūnijā vai jūlijā. Tēviņi skandina augstā toņkārtā ieturētas, monotoniem vaidiem līdzīgas "kāzu dziesmas".[4]
Sezonā mātītei viens metiens, retumis divi. Grūsnības periods ilgst 3—4 nedēļas. Metienā 1—8 nevarīgi, kaili un akli mazuļi (visbiežāk 3—4 mazuļi). Par tiem rūpējas tikai mātīte. Acis atveras apmēram 3 nedēļu vecumā. Apmēram mēnesi bērni pavada midzenī, pusotra mēneša vecumā kļūst patstāvīgi. Dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī. Dzīves ilgums 3—6 gadi. Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni, sermuļveidīgie zīdītāji.[4][8]
Mazais susuris jeb lazdu susuris (Muscardinus avellanarius) ir viena no susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgo grauzēju sugām, kas ir vienīgā suga mazo susuru ģintī (Muscardinus). Izplatīts plašā areālā Eiropā, izplatībai iesniedzoties Mazāzijā.
-001.JPG)
