nomes no trilho de navegação
Leucocoprinus cretaceus is a species of mushroom producing fungus in the family Agaricaceae.[2][3] It is likely tropical in origin although it was first documented in Europe where it was often found growing in greenhouses and bark beds. However many early observations conflate this species with Leucocoprinus birnbaumii or Leucocoprinus cepistipes despite sharing only some superficial similarities. This fungus is quite versatile even for a saprotroph and is often found growing in clusters on woodchips, sawdust and compost heaps as well as directly from the ground or on trees. It may also appear in plant pots and greenhouses in colder countries in which it is not well equipped to survive outside.[4]
The species was first described as Agaricus cretaceus by the French botanist Jean Baptiste François Pierre Bulliard in 1788.[5] Bulliard produced a spectacular illustration of 'L'Agaric Cretacé' in one of his numerous volumes of 'Herbier de la France' and described the mushroom as fluffy and as white as chalk. He noted that the mushrooms appeared in July and August and that he had only ever found them in hot greenhouses and planters under cold frames. He claimed that the mushrooms were very pleasant to taste and smell.[6] His illustration however may be more consistent with Leucocoprinus cepistipes.
In 1836 the species was classified as Pluteus cretaceus by the Swedish mycologist Elias Magnus Fries from observations made around Lund, Sweden in the Autumn but the habitat was not specified. Fries also noted that these mushrooms were tastier than others and suggested the Swedish common name Krithvita champignonen which translates as 'chalk white mushroom'.[7]
In 1871 the German mycologist Paul Kummer classified it as Psalliota cretacea and noted that it occurred in grassy places in Germany but was not common. He suggested the German common name of Kreideweißer champignon which likewise translates as 'chalk white mushroom'.[8]
In 1878 the French mycologist Claude Casimir Gillet classified it as Pratella cretacea. The species was described as growing in gardens, vineyards and cultivated fields in France during the Summer and Autumn. Gillet agreed with Bulliard's assessment of the flavour as pleasant and stated it was an edible mushroom.[9][10]
In 1887 the Italian mycologist Pier Andrea Saccardo classified it as a variant of Lepiota cepaestipes (now Leucocopinus cepistipes) whilst also describing Lepiota lutea (now Leucocoprinus birnbaumii) as another variant.[11]
In 1898 the Italian botanist and mycologist Oreste Mattirolo classified it as Lepiota cretacea.[12]
in 1898 the German botanist Otto Kuntze proposed major reclassifications in his book entitled 'Revisio generum plantarum' and suggested that Michel Adanson's pre-Linnaean system genus Fungus should be resurrected for numerous Agaricus and Stropharia species with Fungus cretaceus being one of the new combinations created.[13] Like many of Kuntze's propositions from this book, the idea was not adopted and nothing remains in the Fungus genus.[14]
It was classified as Lepiota cretacea by Italian mycologist Oreste Mattirolo in 1918[15] and Leucoagaricus cretaceus by the Austrian mycologist Meinhard Michael Moser in 1953.[16]
In 1945 it was reclassified as Leucocoprinus cretaceus by the French mycologist Marcel Locquin.[17]
Leucocoprinus cretaceus is a small dapperling mushroom with white flesh and a distinctively warty cap.
Cap: 2–8 cm. Bulbous when immature becoming convex or flat as it grows and ages. It is stark white and covered in warts. Stem: 3–8 cm in height. 5-10mm thick. Tapers upwards from a swollen base which may exhibit similar warty scales. Fragile stem ring. Gills: White, free and crowded. Spore print: White to creamy white. Spores: Subamygdaliform or Ellipsoid. Smooth with a small pore. Dextrinoid. 6-12 x 4-7 μm. Smell: Indistinct.[18]
Leucocoprinus cretaceus is documented growing in plant pots and greenhouses[19] and so may have a worldwide distribution in captivity with introduction into the wild being possible where temperatures are suitable for these tropical species. In a 1907 study the American mycologist Andrew Price Morgan documented Lepiota cretacea growing in 'rich soil in gardens' and in hot beds throughout North America.[20]
It is widespread in tropical areas, and has a scattered distribution in South America. Five species of Leucocoprinus collected recently in Northern Argentina and Paraguay were identified. Four of them (L. birnbaumii, L. cepistipes, L. cretaceous, and L. straminellus) were reported for the first time in Paraguay and later, three (Leucocoprinus birnbaumi, L. cepistipes, and L. straminellus) were reported in northeastern Argentina.[21]
The specific epithet cretaceus means chalky and comes from the Latin creta for chalk.[22]
Leucocoprinus cretaceus is a species of mushroom producing fungus in the family Agaricaceae. It is likely tropical in origin although it was first documented in Europe where it was often found growing in greenhouses and bark beds. However many early observations conflate this species with Leucocoprinus birnbaumii or Leucocoprinus cepistipes despite sharing only some superficial similarities. This fungus is quite versatile even for a saprotroph and is often found growing in clusters on woodchips, sawdust and compost heaps as well as directly from the ground or on trees. It may also appear in plant pots and greenhouses in colder countries in which it is not well equipped to survive outside.
Valkoukonsieni (Leucocoprinus cretaceus, syn. Leucoagaricus cretaceus) on kellanvalkoinen tai kellanruskea ukonsienilaji. Sen heltat ovat punertuvat tai useammin kokonaan valkoiset. Sienen jalka on valkoinen ja siinä on rengas. Sieni kasvaa kosteilla rantaniityillä, puutarhojen nurmilla ja kaatopaikoilla. Se on melko harvinainen Suomessa. Valkoukonsieni käy ruokasieneksi. [2]
Valkoukonsieni (Leucocoprinus cretaceus, syn. Leucoagaricus cretaceus) on kellanvalkoinen tai kellanruskea ukonsienilaji. Sen heltat ovat punertuvat tai useammin kokonaan valkoiset. Sienen jalka on valkoinen ja siinä on rengas. Sieni kasvaa kosteilla rantaniityillä, puutarhojen nurmilla ja kaatopaikoilla. Se on melko harvinainen Suomessa. Valkoukonsieni käy ruokasieneksi.
Krīta atmatene jeb krītbaltā atmatene (Agaricus cretaceus Fr., agrāk Psalliota cretacea), ir liela atmateņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Mūsdienās šis apzīmējums tiek uzskatīts par novecojušu.
Analoģisku latīnisku nosaukumu Agaricus cretaceus Bull. cits autors XVIII gadsimtā bija devis citai sēņu sugai, kuru XIX gadsimtā aprakstot sajauca ar citu,[1] un tā kā gan Latvijas, gan ārzemju avoti bieži arī tai vēl lieto apzīmējumu Agaricus cretaceus, tad šeit pārpratumu novēršanai pēc sēnes latīņu nosaukuma seko arī autoru uzvārdi. Šī otrā suga tagad latīniski saucas Leucocoprinus cretaceus,[2] jeb Leucoagaricus cretaceus.[3] Pastāv uzskats, ka krīta atmatene Agaricus cretaceus Fr. ir sinonīms tīruma atmatenei (Agaricus arvensis) vai ir tās forma, un avoti ārpus Latvijas parasti nenorāda krīta atmateni kā patstāvīgu sugu.[4]
Humusa saprofīte. Aug trūdvielām bagātās augsnēs, ganībās un pļavās, mēslu kaudzēs, no augusta līdz oktobrim.
Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas.
Krīta atmatene pieder pie dzeltējošo atmateņu grupas, kuras ir lielas, dzeltē iespiedumu vietās un ar to atšķiras no citām. Vēl šai grupā ietilpst tāpat ēdamās cildenā atmatene, tīruma atmatene, dzeltējošā atmatene, dižsporu atmatene, sajaukšanai ar kurām ir tīri zinātniska nozīme, un atsevišķi stāvošā indīgā atmatene, kuras mīkstums, īpaši kātiņa pamatnē, griezuma vietā koši dzeltē daudz stiprāk nekā citām atmatenēm un kurai ir nepatīkama karbola jeb fenola smaka. Mušmires, ieskaitot nāvīgi indīgo balto mušmiri, atšķiras no atmatenēm ar savām vienmēr baltajām lapiņām un maksti, kas ietver mušmiru kātiņa pamatni. Kamēr jaunai krīta atmatenei lapiņas vēl baltas kā mušmirei, tikmēr ar tās ievākšanu jāievēro liela piesardzība.
Krīta atmatene jeb krītbaltā atmatene (Agaricus cretaceus Fr., agrāk Psalliota cretacea), ir liela atmateņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Mūsdienās šis apzīmējums tiek uzskatīts par novecojušu.
Leucocoprinus cretaceus jeb Leucoagaricus cretaceus ir Latvijā iespējami sastopama kroksardzeņu ģints sēņu suga,[1], kura Latvijas avotos bieži tiek jaukta vai apzināti apvienota ar sārtsporeņu ģints riekstu sārtsporeni (Leucoagaricus leucothites jeb Leucoagaricus naucinus). Riekstu sārtsporenei briedumā ir gluda cepurīte, kamēr Leucocoprinus cretaceus cepurīte visu pastāvēšanas laiku klāta ar lieliem graudiem.[2] Fungi.lv, nosaucot riekstu sārtsporeni par Leucoagaricus cretaceus, vienlaikus min tai Leucoagaricus leucothites sinonīmus un fotogrāfijās rāda sēni ar gludu cepurīti.[3]
Jautājums par pareizajiem sugu nosaukumiem latviešu valodā paliek apstrīdams, šeit tiek lietota versija, ka riekstu sārtsporene ir identiska ar Leucoagaricus leucothites, gludā sārtsporene - šī nosaukuma sinonīms, zīdainā sārtsporene - tās dzeltējošā varietāte, bet Leucocoprinus cretaceus - cita suga pagaidām bez latviskā nosaukuma, kura turklāt salīdzinoši nesen pārcelta no sārtsporeņu ģints Leucoagaricus uz kroksardzeņu ģinti Leucocoprinus ar attiecīgu latīniskā nosaukuma maiņu.[4] Dodot nosaukumu pēc tradīcijas, šī sēne būtu saucama par krīta kroksardzeni.
XVIII gadsimtā sēne latīniski bija nosaukta par Agaricus cretaceus, taču analoģisku nosaukumu cits autors bija devis krīta atmatenei un radās neliels sajukums, kuram nu vairs nav nozīmes, jo oriģinālais nosaukums sen mainīts atbilstoši jaunajai ģintij.
Humusa saprofīte. Aug grupās no augusta līdz oktobrim.
Ēdama.
Iespējama sajaukšana ar letāli indīgo balto mušmiri. Mušmires atšķiras no kroksardzenēm ar to, ka viņām kātiņa pamatne ietverta makstī, kādas šai ģintij nav. Pie tam, baltajai mušmirei ir nepatīkama smaka. Atmatenes atšķiras no kroksardzenēm ar ātri tumsnējošām lapiņām. Riekstu sārtsporenei ir gandrīz vai pilnīgi gluda cepurīte.
Leucocoprinus cretaceus jeb Leucoagaricus cretaceus ir Latvijā iespējami sastopama kroksardzeņu ģints sēņu suga,, kura Latvijas avotos bieži tiek jaukta vai apzināti apvienota ar sārtsporeņu ģints riekstu sārtsporeni (Leucoagaricus leucothites jeb Leucoagaricus naucinus). Riekstu sārtsporenei briedumā ir gluda cepurīte, kamēr Leucocoprinus cretaceus cepurīte visu pastāvēšanas laiku klāta ar lieliem graudiem. Fungi.lv, nosaucot riekstu sārtsporeni par Leucoagaricus cretaceus, vienlaikus min tai Leucoagaricus leucothites sinonīmus un fotogrāfijās rāda sēni ar gludu cepurīti.
Jautājums par pareizajiem sugu nosaukumiem latviešu valodā paliek apstrīdams, šeit tiek lietota versija, ka riekstu sārtsporene ir identiska ar Leucoagaricus leucothites, gludā sārtsporene - šī nosaukuma sinonīms, zīdainā sārtsporene - tās dzeltējošā varietāte, bet Leucocoprinus cretaceus - cita suga pagaidām bez latviskā nosaukuma, kura turklāt salīdzinoši nesen pārcelta no sārtsporeņu ģints Leucoagaricus uz kroksardzeņu ģinti Leucocoprinus ar attiecīgu latīniskā nosaukuma maiņu. Dodot nosaukumu pēc tradīcijas, šī sēne būtu saucama par krīta kroksardzeni.
_Locq_490361.jpg)
_Locq_251435.jpg)
.jpg)
