nomes no trilho de navegação
Sibir cüyürü (lat. Capreólus pygárgus) — məməlilər sinfinin cütdırnaqlılar dəstəsinin marallar fəsiləsinin cüyür cinsinə aid gövşəyən heyvan növü.
Sibirin cənubunda, Uzaq Şərqdə, Orta Asiyanını dağlarında, Monqolustanda, Şimali və Şərqi Çində yayıllmışdır.
Erkəklərinin bədəninin uzunluğu 123-151 sm, süysününün hündürlüyü 84-100 sm, kütləsi 60 kq, dişilərinin bədənlərinin uzunluğu 119-147 sm, süysününün hündürlüyü 80-96 sm, kütləsi 52 kq-a qədər olur. [1]
Sibir cüyürü (lat. Capreólus pygárgus) — məməlilər sinfinin cütdırnaqlılar dəstəsinin marallar fəsiləsinin cüyür cinsinə aid gövşəyən heyvan növü.
Sibirin cənubunda, Uzaq Şərqdə, Orta Asiyanını dağlarında, Monqolustanda, Şimali və Şərqi Çində yayıllmışdır.
Erkəklərinin bədəninin uzunluğu 123-151 sm, süysününün hündürlüyü 84-100 sm, kütləsi 60 kq, dişilərinin bədənlərinin uzunluğu 119-147 sm, süysününün hündürlüyü 80-96 sm, kütləsi 52 kq-a qədər olur.
El cabirol de Sibèria (Capreolus pygargus) és una espècie de Capreolus que viu al nord-est d'Àsia. A més de Sibèria, es troba al Kazakhstan, les muntanyes Tian Shan, l'est del Tibet, la península de Corea i el nord-est de la Xina. A més, fou introduït a Anglaterra a la primera meitat del segle XX.[1]
El cabirol de Sibèria (Capreolus pygargus) és una espècie de Capreolus que viu al nord-est d'Àsia. A més de Sibèria, es troba al Kazakhstan, les muntanyes Tian Shan, l'est del Tibet, la península de Corea i el nord-est de la Xina. A més, fou introduït a Anglaterra a la primera meitat del segle XX.
Srnec sibiřský (též srnec východní, Capreolus pygargus) je druh srnce žijící v Asii a východní Evropě.
Srnec sibiřský se celkově velmi podobá srnci obecnému. Je však poněkud větší, neboť dorůstá hmotnosti až 59 kg, světleji zbarvený a má silnější parůžky s více výsadami. V zimě se srst přebarvuje severní populaci na světle šedé zbarvení, ale jejich jižní protějšky jsou šedavě hnědé. V létě je jejich barva načervenalá. Samci jsou mnohem větší než samice a mají na hlavě parůžky, které vždy na začátku zimy shazují a na jaře příštího roku jim narůstají nové.
Vyskytuje se v severovýchodní Asii, v jižní části Sibiře, v pohoří Ťan-šan, v Mongolsku, Kazachstánu, na Kavkazu a ve východní Evropě.
Obývá jehličnaté a smíšené lesy nebo horské louky. Způsobem života se neliší od srnce obecného, většinou žije samotářsky a spásá různé byliny, výhonky stromů a keřů, méně často trávu. Dožívá se 8-12 let, s maximem 14-18 let.
Jeho přirození nepřátelé jsou vlk obecný, levhart mandžuský, rys, tygr a také člověk.
V tomto článku byl použit překlad textu z článku Siberian roe deer na anglické Wikipedii.
Obrázky, zvuky či videa k tématu srnec sibiřský ve Wikimedia Commons
Tento článek není dostatečně ozdrojován a může tedy obsahovat informace, které je třeba ověřit.Srnec sibiřský (též srnec východní, Capreolus pygargus) je druh srnce žijící v Asii a východní Evropě.
Das Sibirische Reh (Capreolus pygargus) ist eine Säugetierart aus der Familie der Hirsche (Cervidae). Es ist eng mit dem (Europäischen) Reh verwandt und wurde früher derselben Art zugeordnet.
Sibirische Rehe ähneln den Europäischen Rehen, unterscheiden sich aber durch ein kräftigeres Geweih, kleinere Ohren und eine blassere Fellfarbe von diesen. Mit einer Kopfrumpflänge von bis zu 150 Zentimetern, einer Schulterhöhe von bis zu 100 Zentimetern und einem Gewicht von bis zu 50 Kilogramm sind sie auch deutlich größer als ihre europäischen Verwandten.
Das Verbreitungsgebiet der Sibirischen Rehe reicht vom südlichen Ural und den Regionen nördlich des Kaukasus über Kasachstan, das südliche Sibirien, das nördliche und mittlere China und die Mongolei bis nach Korea. Sie bewohnen sowohl Wälder als auch Grasländer, sind aber auf ausreichend Vegetation als Sichtschutz angewiesen.
Sibirische und Europäische Rehe lassen sich miteinander kreuzen, bringen jedoch häufig tote oder sterile Nachkommen zur Welt. Europäische Ricken (Rehweibchen) sterben darüber hinaus häufig bei der Geburt großer Mischlings-Jungtiere. In freier Wildbahn überschneiden sich die Verbreitungsgebiete beider Arten jedoch nur in einem kleinen Gebiet am unteren Don.
Man unterscheidet zwei deutlich voneinander abgrenzbare Unterarten des Sibirischen Rehs, die sich sowohl morphologisch als auch genetisch unterscheiden. Capreolus pygargus pygargus kommt in den westlichen und nördlichen Teilen des Verbreitungsgebietes vor, während Capreolus pygargus tianschanicus (das sogenannte Chinesische Reh) in den südlichen und östlichen Teilen verbreitet ist. In einigen Regionen dazwischen wie etwa dem Altaigebirge gibt es Übergangsformen. Aus genetischer Sicht lassen sich drei Untergruppen unterscheiden, von denen zwei auf den Bereich östlich des Baikalsees beschränkt sind, die dritte aber eine größere eurasische Verbreitung besitzt. Ihre Trennung begann in Mittelpleistozän vor rund 340.000 Jahren, ein Ursprung im heutigen nordöstlichen China ist wahrscheinlich.[1]
Die Lebensweise der Sibirischen Rehe ist wenig bekannt, dürfte in vielen Aspekten aber mit der ihrer europäischen Verwandten übereinstimmen. Diese Tiere sind vorwiegend dämmerungsaktiv und leben einzelgängerisch oder in kleinen Gruppen. In der Paarungszeit etablieren die Männchen ein Paarungsterritorium, das sie mit Urin und Drüsensekreten markieren und gegenüber gleichgeschlechtlichen Artgenossen verteidigen. Diese Reviere können bis zu 170 Hektar groß sein. Die Nahrung besteht aus Pflanzenmaterial wie Gräsern und Kräutern.
Durch die Bejagung wurden die Bestände stark dezimiert, aufgrund des großen Verbreitungsgebietes sind Sibirische Rehe aber (noch) nicht bedroht. Die Gesamtpopulation beläuft sich nach einer Schätzung aus dem Jahr 1995 auf eine Million Tiere.
Das Sibirische Reh (Capreolus pygargus) ist eine Säugetierart aus der Familie der Hirsche (Cervidae). Es ist eng mit dem (Europäischen) Reh verwandt und wurde früher derselben Art zugeordnet.
Бор гөрөөс (Capreolus pygargus) нь Бугынхан овогт багтах, зүүн хойд Азид тархсан хөхтөн амьтан юм. Өнгийн хувьд хувьсамтгай, өвлийн улиралд их биеийн өнгө бараан сараал, толгой, нуруу биеийн хажуу тал бор шаргал хэвлийн болон дотор тал цайвар шаргал. Зуны зүс биеийн бүх хэсэгтээ нэгэн жигд улаан шаргал. Тана цагаан. Тана өвөл тодорч зуны улиралд бүдгэрнэ. Биеийн урт 127-137 см, жин 28-40 кг. Янзага 1,4-2,5 кг жинтэй нуруугаараа цоохор толботой. Том чихтэй, урт хөл, урт хүзүүтэй, хойд мөчнүүд нь урдхаас уртавтар боловч нуруу тэгш. Сүүл оготор богино, үснийхээ доороос бараг харагдахгүй, сүүлээ тойроод цагаан үстэй байдаг. Эрэгчнийг гур гэнэ, эвэртэй; эмэгчнийг зүр гэнэ, эвэргүй. Гурын эвэр суурь хэсгээрээ бахим бөгөөд дунджаар 28-33 см урт, эврийн далайц /эврийн төгсгөл хоорондын зай/ 17-26 см хүрнэ. Бие гүйцсэн гур 3 салаа эвэртэй. Монгол оронд байх бор гөрөөсний эвэр нэлээд урт, заримдаа 45 сантиметр хүрдэг. Эвэр нь 5-8 настайдаа хэмжээндээ хүрч өсөөд 6 наснаас дээш эврийн жин, хэмжээ нь багасаж ирдэг. Зүр нь биеийн хэмжээ жингээр эрэгчнээсээ арай багавтар, өнгө зүс бараг ижил байдаг.
Алтайн нуруу, Хангай, Хэнтий, Хянганы уулсын ойт хээр, ойн бүсийн шилмүүст болон хар мод холимог ойгоор тархан амьдардаг. Бор гөрөөсийг Европын орнуудад буга гэж нэрлэдэг.
Бор гөрөөс зуны улиралд сор шим сайтай өвс тэжээл бүхий нуга хөндий, ойн цоорхойгоор бэлчих ба төрөл бүрийн мөөг, жимсийг идэш хоолоо болгоно. Өвлийн улиралд модны мөчир, бутлаг ургамлын иш, навч нахиа, модны холтос, хадны хаг зэргээр хооллох ба хужир мараатай газар очдог. Өсөж төрсөн, дасаж зохицсон нутагтаа идэш тэжээл элбэг байгаад байвал нүүдэл хийлгүй удаан суурьшин амьдардаг. Бор гөрөөсний ороо нь 8-9 дүгээр сард эхэлдэг. Гур нь огцом богинохон хашгирах мэт урамдан эмэгчнүүдээ дууддаг. Орооны дараа гур эврээ гээдэг ба 12 дугаар сараас шинээр цусан эвэр ургаж, дараа жилийн хавар 5 дугаар сард ясжиж гүйцдэг байна. Гур орооны үед нэг зүр дагаж хээлтүүлдэг боловч цөөн тохиолдолд 2-3-ыг хөөж хээлтүүлэх явдал байдаг ажээ. Зүр хээлээ 9 сар тээж хавар 5 дугаар сард 1-2, ховор тохиолдолд 3 хүртэл янзага төрүүлдэг. Янзага төрөхдөө цагаан цоохор толботой гардаг бөгөөд энэ нь түүнийг ямар нэг махчин амьтнаас хамгаалах өнгөлөн далдлалт болдог байна. Төрснийхөө дараа эхийнхээ сүүг хөхөж 7 хоног хөдөлгөөнгүй хярж хэвтдэг. 7-10 хоногийн дараа эхийгээ дагаж ойр зуур бэлчээрлэн ганц хоёр навч ногоо зулгааж эхэлдэг ажээ. Анх төрөхдөө үүдэн шүдтэй төрдөг ба 5-12 сартайдаа сүүн шүд нь байнгын ясан шүдээр солигдож дуусдаг байна. Гур 16, зүр 11-12 жил хүртэл наслах ажээ.
Бор гөрөөс ургамлаар хооллох явцдаа ургамлын үр тарах, түгэн дэлгэрэхэд эерэг нөлөөлдөг. Сүргээрээ явдаггүй учир бусад туруутан амьтанд нөлөөлөх нөлөө байдаггүй. Түүнчлэн бор гөрөөс, халиун бугын адил ойн экосистемийн бүтэц, найрлага бүрэлдэхэд чухал үүрэг гүйцэтгэдэг, ялангуяа бэлчиж, идээшлэх хэв шинжээрээ нөлөөлдөг. Бор гөрөөс томоохон махчин амьтдын гол идэш болж хүнсний чухал үүсвэр болж өгдөг.
Бор гөрөөс (Capreolus pygargus) нь Бугынхан овогт багтах, зүүн хойд Азид тархсан хөхтөн амьтан юм. Өнгийн хувьд хувьсамтгай, өвлийн улиралд их биеийн өнгө бараан сараал, толгой, нуруу биеийн хажуу тал бор шаргал хэвлийн болон дотор тал цайвар шаргал. Зуны зүс биеийн бүх хэсэгтээ нэгэн жигд улаан шаргал. Тана цагаан. Тана өвөл тодорч зуны улиралд бүдгэрнэ. Биеийн урт 127-137 см, жин 28-40 кг. Янзага 1,4-2,5 кг жинтэй нуруугаараа цоохор толботой. Том чихтэй, урт хөл, урт хүзүүтэй, хойд мөчнүүд нь урдхаас уртавтар боловч нуруу тэгш. Сүүл оготор богино, үснийхээ доороос бараг харагдахгүй, сүүлээ тойроод цагаан үстэй байдаг. Эрэгчнийг гур гэнэ, эвэртэй; эмэгчнийг зүр гэнэ, эвэргүй. Гурын эвэр суурь хэсгээрээ бахим бөгөөд дунджаар 28-33 см урт, эврийн далайц /эврийн төгсгөл хоорондын зай/ 17-26 см хүрнэ. Бие гүйцсэн гур 3 салаа эвэртэй. Монгол оронд байх бор гөрөөсний эвэр нэлээд урт, заримдаа 45 сантиметр хүрдэг. Эвэр нь 5-8 настайдаа хэмжээндээ хүрч өсөөд 6 наснаас дээш эврийн жин, хэмжээ нь багасаж ирдэг. Зүр нь биеийн хэмжээ жингээр эрэгчнээсээ арай багавтар, өнгө зүс бараг ижил байдаг.
The Siberian roe deer, eastern roe deer, or Asian roe deer (Capreolus pygargus), is a species of roe deer found in northeastern Asia. In addition to Siberia and Mongolia, it is found in Kazakhstan, the Tian Shan Mountains of Kyrgyzstan, eastern Tibet, the Korean Peninsula, and northern China.
Its specific name pygargus, literally "white-rumped", is shared by the pygarg, an antelope known in antiquity. The name was chosen by the German biologist Peter Simon Pallas in the late 18th century.[3] The Siberian roe deer has long antlers.
The Siberian roe deer was once considered to be the same species as the European roe deer (Capreolus capreolus), but it is now considered to be a separate species.
The two subspecies of the Siberian roe deer are C. p. pygargus and C. p. tianschanicus (the latter is named for the Tian Shan mountains).[4]
The Siberian roe deer is a moderately-sized metacarpalian deer, with a long neck and large ears. It is typically up to 146 cm (4.8 ft) in body length and 59 kg (130 lb) in weight, making it larger than C. capreolus where populations from Ural and Northern Kazakhstan are the largest on average, followed by those from Transbaikal, Amur, and Primolskil regions.[5] It has larger antlers with more branches than those of European roe deer. Siberian roe deer generally live about 8–12 years, with a maximum of about 18 years. In winter the northern populations exhibit light gray coloring, but their southern counterparts are grayish brown and ochraceous.[6] The belly is creamy and the caudal patch is white. In the summer, their coloring is reddish. Young have a spotted coat.[7] Males are larger and have three-tined antlers, widely spaced and slanting upward, which are shed in the autumn or early winter and begin to regrow shortly thereafter.[8]
Siberian roe deer are found within the temperate zone of Eastern Europe and Central and East Asia. Fossil records show their territory once stretched to the northern Caucasus Mountains, as well as eastern Ukraine.[1][9] In the late 19th and early 20th centuries, their range was diminished by overhunting in Eastern Europe, northern Kazakhstan, western Siberia, and the northern regions of eastern Siberia. Due to a division in their range, two morphologically different subspecies resulted (Tian Shan and Siberian).[7] The Siberian and European roe deer meet at the Caucasus Mountains with the Siberian roe deer occupying the northern flank, and the European roe deer occupying the southern flank, Asia Minor, and parts of northwestern Iran.
The Siberian roe deer has a light, slender build adapted for tall, dense grass.[6] They live in forest and steppe habitats and develop high densities in tall-grass meadows and floodplains.[10] They are adapted to severe weather extremes.[11]
It may have become naturalized in England for a short period in the early 20th century as an escapee from Woburn, but it was extirpated by 1945.[12][13]
The diet of the Siberian roe deer consists of over 600 species of plants – mostly herbaceous dicotyledons (58%), monocotyledons (16%), and woody species (22%).[14] In winter, without proper sustenance, they have a lowered metabolic rate.[15] In summer, their dietary need for sodium necessitates visits to natural salt licks.[16] Water is usually obtained through moisture-rich foods as opposed to directly from the source.[17]
Siberian roe deer can jump distances up to 15 m (49 ft), and mating occurs in August and September. Female Siberian roe deer are the only ungulates to undergo embryonic diapause.[18][19] Embryonic implantation takes place in January and gestation lasts 280–300 days.[20][21][22] Females usually have two young at a time, which are weaned after 4–5 months.[22][23] Females reach sexual maturity in their first year of age but usually do not breed until their second. Males usually mate in their third year of life.[18][20][22] The life-span of the Siberian roe deer does not usually exceed 10 years.[24]
Males mark their territory with olfactory marks, using secretion glands on the head skin, which they rub against trees, shrubs, and high grasses, or with visual marks, by fraying trees with their antlers. Vocal signals are also a form of communication in Siberian roe deer. They have six signals: squeaking or whistling, rasping, barking, whining, screaming, and nonvocal sounds.[25]
Some Siberian roe deer perform mass migrations.[26]
The Siberian roe deer is preyed upon by the Amur leopard, Siberian lynx, snow leopard,[27] Himalayan wolf,[28] and Siberian tiger.[29]
The Siberian roe deer, eastern roe deer, or Asian roe deer (Capreolus pygargus), is a species of roe deer found in northeastern Asia. In addition to Siberia and Mongolia, it is found in Kazakhstan, the Tian Shan Mountains of Kyrgyzstan, eastern Tibet, the Korean Peninsula, and northern China.
Its specific name pygargus, literally "white-rumped", is shared by the pygarg, an antelope known in antiquity. The name was chosen by the German biologist Peter Simon Pallas in the late 18th century. The Siberian roe deer has long antlers.
El corzo siberiano o asiático (Capreolus pygargus) es una especie de mamífero artiodáctilo de la familia Cervidae distribuido por el nordeste de Asia. Además de Siberia, habita en Kazajistán, las montañas Tian Shan, el este del Tíbet, la península de Corea y el nordeste de China. Por el oeste llega hasta los montes Urales y el Cáucaso, donde coincide con el corzo europeo (Capreolus capreolus), aunque la especie siberiana habita en la vertiente norte y la especie europea en la vertiente sur. Además, fue introducido en Inglaterra en 1939, aunque es dudoso que todavía queden ejemplares en la naturaleza.
El corzo siberiano fue considerado una subespecie del corzo europeo, pero desde octubre de 2007 ha sido clasificado como una especie diferente. Tiene una cornamenta más grande (unos 38 cm de media) con más ramificaciones (ocho de media e incluso más) que el corzo europeo. Su tamaño es mayor, con unos 90 cm en la cruz y puede alcanzar hasta unos 59 kg de peso. Es capaz de dar saltos horizontales de hasta quince metros. Generalmente vive una media de entre ocho y doce años, con un máximo de catorce a dieciocho años en cautividad.
En 1979 G. Stubbe y Z. Bruholf realizaron una serie de cruces entre corzos europeos y siberianos. Sólo un 20 % de los híbridos sobrevivieron sin ayuda y los machos supervivientes resultaron estériles mientras que las hembras híbridas mantuvieron la fertilidad.
Se reconocen las siguientes subespecies:[2]
El corzo siberiano o asiático (Capreolus pygargus) es una especie de mamífero artiodáctilo de la familia Cervidae distribuido por el nordeste de Asia. Además de Siberia, habita en Kazajistán, las montañas Tian Shan, el este del Tíbet, la península de Corea y el nordeste de China. Por el oeste llega hasta los montes Urales y el Cáucaso, donde coincide con el corzo europeo (Capreolus capreolus), aunque la especie siberiana habita en la vertiente norte y la especie europea en la vertiente sur. Además, fue introducido en Inglaterra en 1939, aunque es dudoso que todavía queden ejemplares en la naturaleza.
El corzo siberiano fue considerado una subespecie del corzo europeo, pero desde octubre de 2007 ha sido clasificado como una especie diferente. Tiene una cornamenta más grande (unos 38 cm de media) con más ramificaciones (ocho de media e incluso más) que el corzo europeo. Su tamaño es mayor, con unos 90 cm en la cruz y puede alcanzar hasta unos 59 kg de peso. Es capaz de dar saltos horizontales de hasta quince metros. Generalmente vive una media de entre ocho y doce años, con un máximo de catorce a dieciocho años en cautividad.
En 1979 G. Stubbe y Z. Bruholf realizaron una serie de cruces entre corzos europeos y siberianos. Sólo un 20 % de los híbridos sobrevivieron sin ayuda y los machos supervivientes resultaron estériles mientras que las hembras híbridas mantuvieron la fertilidad.
Capreolus pygargus Capreolus generoko animalia da. Artiodaktiloen barruko Capreolinae azpifamilia eta Cervidae familian sailkatuta dago
Capreolus pygargus Capreolus generoko animalia da. Artiodaktiloen barruko Capreolinae azpifamilia eta Cervidae familian sailkatuta dago
Capreolus pygargus
Le chevreuil d'Asie ou chevreuil de Sibérie (Capreolus pygargus) est une espèce de mammifère de la famille des cervidés.
Il est très apparenté au chevreuil européen (Capreolus capreolus), dont il était autrefois considéré comme une sous-espèce dans la même espèce. Mais il est plus grand, avec une longueur (tête et corps) de 124 à 144 cm, une hauteur au garrot de 81 à 94 cm et un poids de 32 à 48 kg[1]. Son allure générale est plus élancée et gracile, son museau est un peu plus long et plus fin. Les bois des mâles sont aussi plus grands et plus ramifiés. Ses bonds sont impressionnants et peuvent atteindre 15 m en longueur.
Il est distribué depuis les franges orientales de la Russie d'Europe jusqu'à l'Extrême-Orient russe, la péninsule coréenne et le nord-est de la Chine, en passant par la Sibérie, la Mongolie et les pays d'Asie centrale. Il est en contact avec le chevreuil européen en Russie entre le Don, la Khoper et la Volga.
Il vit dans les forêts, de préférence avec des clairières, mais aussi dans les steppes où il peut vivre entièrement à découvert, de préférence s'il y a un peu de relief comme des ravines où il peut se réfugier. Il préfère les prairies avec des herbes assez hautes.
Capreolus pygargus
Le chevreuil d'Asie ou chevreuil de Sibérie (Capreolus pygargus) est une espèce de mammifère de la famille des cervidés.
Sibirska srna (lat. Capreolus pygargus) je vrsta srne iz sjeveroistočne Azije. Poznata je i kao istočna srna.
Rasprostire se u Sibiru, Mongoliji, Kazahstanu, planini Tanšan, istočnom Tibetu, na Korejskom poluotoku i sjeveroistočnoj Kini. Osim toga, bila je naturalizirana u Engleskoj u kratkom razdoblju u ranom 20. stoljeću, ali je izumrla.
Sibirska srna prije se smatrala istom vrstom kao i europska srna (lat. Capreolus capreolus). Ima veće rogove s više grana od srne. Sibirska srna teži do 59 kg. Na Kavkazu žive i europske srne i sibirske srne. Živi oko 8 do 12 godina, a najviše oko 14-18 godina.
Postoje dvije podvrste sibirske srne: Capreolus pygargus pygargus i Capreolus pygargus tianshanicus.
Sibirske srne imaju dugi vrat i velike uši. U zimi, sibirske srne sa sjevera imaju krzno svijetlo sive boje, a na jugu sivkasto smeđe i boje okera. U ljeto je boja krzna crvenkasta.[1] Mladi imaju pjege.[2] Mužjaci su veći. Odbacuju rogove u jesen ili početkom zime i nakon toga im ponovno počinju rasti.[3]
Žive u šumama, stepama, livadama i poplavnim dolinama.[4] Prilagođeni su teškim vremenskim uvjetima.[5]
Sibirska srna (lat. Capreolus pygargus) je vrsta srne iz sjeveroistočne Azije. Poznata je i kao istočna srna.
Rasprostire se u Sibiru, Mongoliji, Kazahstanu, planini Tanšan, istočnom Tibetu, na Korejskom poluotoku i sjeveroistočnoj Kini. Osim toga, bila je naturalizirana u Engleskoj u kratkom razdoblju u ranom 20. stoljeću, ali je izumrla.
Sibirska srna prije se smatrala istom vrstom kao i europska srna (lat. Capreolus capreolus). Ima veće rogove s više grana od srne. Sibirska srna teži do 59 kg. Na Kavkazu žive i europske srne i sibirske srne. Živi oko 8 do 12 godina, a najviše oko 14-18 godina.
Postoje dvije podvrste sibirske srne: Capreolus pygargus pygargus i Capreolus pygargus tianshanicus.
Sibirske srne imaju dugi vrat i velike uši. U zimi, sibirske srne sa sjevera imaju krzno svijetlo sive boje, a na jugu sivkasto smeđe i boje okera. U ljeto je boja krzna crvenkasta. Mladi imaju pjege. Mužjaci su veći. Odbacuju rogove u jesen ili početkom zime i nakon toga im ponovno počinju rasti.
Žive u šumama, stepama, livadama i poplavnim dolinama. Prilagođeni su teškim vremenskim uvjetima.
Rusa roe siberia atau rusa roe timur (Capreolus pygargus) adalah spesies rusa roe yang ada di Asia barat laut. Rusa Roe Siberia dapat ditemui di Siberia, it Kazakhstan, pegunungan Tian Shan, Tibet timur, semenanjung Korea, dan Tiongkok barat laut. Rusa roe siberia dianggap sebagai spesies yang sama dengan Rusa Roe Eropa (Capreolus capreolus), tetapi kini dianggap berbeda. Terdapat dua subspesies rusa roe siberia, yaitu Capreolus pygargus pygargus dan Capreolus pygargus tianshanicus.
Rusa roe siberia atau rusa roe timur (Capreolus pygargus) adalah spesies rusa roe yang ada di Asia barat laut. Rusa Roe Siberia dapat ditemui di Siberia, it Kazakhstan, pegunungan Tian Shan, Tibet timur, semenanjung Korea, dan Tiongkok barat laut. Rusa roe siberia dianggap sebagai spesies yang sama dengan Rusa Roe Eropa (Capreolus capreolus), tetapi kini dianggap berbeda. Terdapat dua subspesies rusa roe siberia, yaitu Capreolus pygargus pygargus dan Capreolus pygargus tianshanicus.
Il capriolo orientale o capriolo siberiano è una specie di capriolo che vive, oltre che in Siberia, anche in Kazakistan, Tien Shan, nella penisola coreana ed in Manciuria. In passato, è stato introdotto in Inghilterra, ma ora è estinto.
È stato per lungo tempo classificato come sottospecie del capriolo occidentale, dal quale si differenzia per la taglia maggiore e i palchi più grandi e sovente con più ramificazioni e con rose proporzionalmente più piccole. Le due specie convivono nel Caucaso, dove il capriolo siberiano occupa la zona settentrionale ed il capriolo europeo quella meridionale. Gli ibridi sono possibili, ma non sempre fecondi e non spesso facili da ottenere.
Questo cervide può pesare anche più di 60 kg, tuttavia, è un animale aggraziato ed agile che può compiere salti di 15 m.
Vive anche 18 anni in cattività, mentre in natura la speranza di vita si attesta intorno agli 8-12 anni.
Il capriolo orientale o capriolo siberiano è una specie di capriolo che vive, oltre che in Siberia, anche in Kazakistan, Tien Shan, nella penisola coreana ed in Manciuria. In passato, è stato introdotto in Inghilterra, ma ora è estinto.
È stato per lungo tempo classificato come sottospecie del capriolo occidentale, dal quale si differenzia per la taglia maggiore e i palchi più grandi e sovente con più ramificazioni e con rose proporzionalmente più piccole. Le due specie convivono nel Caucaso, dove il capriolo siberiano occupa la zona settentrionale ed il capriolo europeo quella meridionale. Gli ibridi sono possibili, ma non sempre fecondi e non spesso facili da ottenere.
Questo cervide può pesare anche più di 60 kg, tuttavia, è un animale aggraziato ed agile che può compiere salti di 15 m.
Vive anche 18 anni in cattività, mentre in natura la speranza di vita si attesta intorno agli 8-12 anni.
Sibirinė stirna (lot. Capreolus pygargus, angl. Siberian roe Deer, vok. Sibirisches Reh) – elninių (Cervidae) šeimos žinduolis. Gyvena šiaurės rytinėje Azijos dalyje: sutinkama Kazachstane, Tian Šanio kalnuose, rytų Tibete, Korėjos pusiasalyje ir šiaurės rytų Kinijoje.
Sibirinė stirna yra vidutinio dydžio, ilgas kaklas, didelės ausys. Pilvas – kreminės spalvos. Žiemą šiauriau gyvenantys individai yra pilkšvos spalvos, piečiau gyvenantys – rusvos, vasarą tampa rausvi. Jaunikliai paprastai būna dėmėti. Patinai didesni, turi didesnius ir labiau išsikerojusius ragus.
Sibirinė stirna (lot. Capreolus pygargus, angl. Siberian roe Deer, vok. Sibirisches Reh) – elninių (Cervidae) šeimos žinduolis. Gyvena šiaurės rytinėje Azijos dalyje: sutinkama Kazachstane, Tian Šanio kalnuose, rytų Tibete, Korėjos pusiasalyje ir šiaurės rytų Kinijoje.
Sibīrijas stirna (Capreolus pygargus) ir vidēja auguma stirnu ģints (Capreolus) dzīvnieks, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) briežu dzimtai (Cervidae). Tai ir 4 pasugas.[1][2] Sibīrijas stirna mājo Āzijā, no Urālu kalniem rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos. Tā sastopama Korejas pussalā, Sibīrijā, Mongolijā, Kazahstānā, Tjanšana kalnos, Tibetas austrumos un Mandžūrijā Ķīnas ziemeļaustrumos.[3] Ārpus sava dabīgā izplatības areāla 20. gadsimta sākumā tā ir bijusi introducēta Anglijā, bet populācija tika likvidēta 1945. gadā.[4]
Vēl nesenā pagātnē Sibīrijas stirna un Eiropas stirna (Capreolus capreolus) tika uzskatītas par vienu sugu, bet mūsdienās tās tiek dalītas atsevišķās sugās.[1] Abu sugu izplatība pārklājas Kaukāza kalnos, Sibīrijas stirnai aizņemot Kaukāza ziemeļu nogāzes, bet Eiropas stirnai kalnu dienvidu pusi. Kaukāza populācija ir neliela un izolēta no pārējām Āzijas populācijām.[5]
Sibīrijas stirna ir vidēji liels briežu dzimtas zīdītājs. Tās ķermeņa garums ir apmēram 127—144 cm, augstums skaustā 82—94 cm.[6] Tai ir slaids, garš kakls, lielas ausis (līdz 15 cm) un īsa aste (2—4 cm). Priekškājas īsākas nekā pakaļkājas.[6] Salīdzinoši ar Eiropas stirnu Sibīrijas stirna ir lielāka, sasniedzot 60 kg masu.[5] Arī tās ragi ir lielāki un žuburotāki (ar trīs zariem, retos gadījumos četriem[5]), vidēji sverot gandrīz 800 g. Lielākie ragi ir svēruši ap 1200 g.[5] Katru rudeni ragi tiek nomesti, bet drīz pēc tam tie sāk ataugt. Kopumā tēviņi ir lielāki nekā mātītes un ragi ir tikai tēviņiem. Ragi aug taisni uz augšu, žuburim veidojot "V" burtu. Atstarpe starp ragu pamatnēm uz galvas ir plata, abu ragu zariem savstarpēji nekad nesaskaroties, kā tas toties ir novērojams Eiropas stirnas bukam.[5] Kaukāza pasuga ir mazākā no visām Sibīrijas stirnas pasugām, tēviņam sasniedzot 40 kg masu.[5]
Atšķirībā no sezonas mainās Sibīrijas stirnas apmatojuma krāsa. Vasarā tas ir rudi brūns, jaunām stirnām uz ķermeņa ir balti raibumi.[7] Ziemas kažoks Sibīrijas stirnas dienvidu populācijām ir pelēkbrūns vai gaiši brūns, bet ziemeļu populācijām gaiši pelēks.[8] Vēdera daļa kažokam ir krēmīgi balta, bet zemastes laukums koši balts ziemā, vasarā krēmīgs, mazāk kontrastains.[6]
Sibīrijas stirnas mājo mežos un stepēs. Tās vieglais, slaidais ķermenis ir piemērots dzīvei garā, biezā zālē,[8] tādēļ populācijas vislielākais blīvums sastopams tieši palienēs un pļavās ar garu zāli.[9] Sibīrijas stirnai ir ļoti laba termoregulācija, spējot izciest gan ekstrēmu karstumu, gan aukstumu.[10] Tā ir atlētiska un veikla. Sibīrijas stirnas lēciens tālumā sasniedz 15 metrus.
Sibīrijas stirnu tēviņiem ir savu teritorija, kura tiek iezīmēta ar īpašu sekrētu, kas izdalās no galvas ādas. Tēviņš ar galvu berzē kādu koku, krūmu vai garu zāli, tādējādi izdalot sekrētu. Otrs veids, kā tiek iezīmēta teritorija, ir koku mizas ieskrāpēšana ar ragiem. Savstarpēji stirnas saziņai izmanto arī balsi. Izšķir 6 atšķirīgus signālus: svilpošanu, riešanu, kliegšanu, spiegšanu, griezīgu spiegšanu un rūkšanu.[11]
Sibīrijas stirna ir zālēdājs un tā barojas ar vairāk kā 600 dažādiem augiem. Lielākā daļa ir lakstaugi (58%), bet tā barojas arī ar viendīgļlapjiem (16%) un koku, krūmu zariem (22%).[12] Ziemas apstākļos, kad samazinās barības pieejamība, Sibīrijas stirnai palēninās vielmaiņa.[13] Vasaras periodā tai pastiprināti nepieciešams nātrijs, tādēļ tā meklē dabīgās sāls atradnes.[14] Ūdeni Sibīrijas stirnas galvenokārt uzņem ar sulīgajiem lakstaugiem.[15]
Sibīrijas stirnām augustā un septembrī ir riesta laiks. Mazuļa embrijs sāk attīstīties janvārī un grūsnības periods ir 280—300 dienas.[16][17] No visiem pārnadžiem tikai Sibīrijas stirnām ir embrioniskā diapauze.[18] Parasti piedzimst divi mazuļi, kurus māte zīda ar pienu 4—5 mēnešus. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz pirmajā gadā, bet pārojas tikai 2 gadu vecumā. Tēviņi noblest lēnāk un pāroties sāk 3 gadu vecumā.[18] Savvaļā Sibīrijas stirna dzīvo līdz 10 gadu vecumam.[9]
Sibīrijas stirnai ir 4 pasugas:[1][2][19]
Sibīrijas stirna (Capreolus pygargus) ir vidēja auguma stirnu ģints (Capreolus) dzīvnieks, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) briežu dzimtai (Cervidae). Tai ir 4 pasugas. Sibīrijas stirna mājo Āzijā, no Urālu kalniem rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos. Tā sastopama Korejas pussalā, Sibīrijā, Mongolijā, Kazahstānā, Tjanšana kalnos, Tibetas austrumos un Mandžūrijā Ķīnas ziemeļaustrumos. Ārpus sava dabīgā izplatības areāla 20. gadsimta sākumā tā ir bijusi introducēta Anglijā, bet populācija tika likvidēta 1945. gadā.
Vēl nesenā pagātnē Sibīrijas stirna un Eiropas stirna (Capreolus capreolus) tika uzskatītas par vienu sugu, bet mūsdienās tās tiek dalītas atsevišķās sugās. Abu sugu izplatība pārklājas Kaukāza kalnos, Sibīrijas stirnai aizņemot Kaukāza ziemeļu nogāzes, bet Eiropas stirnai kalnu dienvidu pusi. Kaukāza populācija ir neliela un izolēta no pārējām Āzijas populācijām.
Capreolus pygargus, juga dikenali sebagai Kijang Siberia, ialah satu spesies rusa yang ditemui di Asia timur laut. Selain Siberia, rusa ini dijumpai di Kazakhstan, Pergunungan Tian Shan, Tibet Timur, semenanjung Korea, dan China timur laut.
Capreolus pygargus, juga dikenali sebagai Kijang Siberia, ialah satu spesies rusa yang ditemui di Asia timur laut. Selain Siberia, rusa ini dijumpai di Kazakhstan, Pergunungan Tian Shan, Tibet Timur, semenanjung Korea, dan China timur laut.
De Siberische ree[2] (Capreolus pygargus) is een zoogdier uit de familie der hertachtigen (Cervidae). De wetenschappelijke naam van de soort werd in 1771 gepubliceerd door Peter Simon Pallas.
De Siberische ree heeft een kop-romplengte tussen de 130 en 150 centimeter en een schofthoogte tussen de 93-106 (♂♂) en 88-100 (♀♀) centimeter. Siberische reeën kunnen een maximumgewicht van 58,8 kilogram bereiken. Het is een elegant dier, met een stompe snuit en een korte staart. 's Winters is de vacht grijsbruin en 's zomers is de vacht rossig. De soort heeft een okerkleurige rompvlek, welke niet boven de staartwortel reikt. Alleen mannetjes hebben een gewei. Dit is liervormig, heeft drie tot vijf vertakkingen en kan 34 centimeter lang worden.[3][4]
Siberische reeën zijn zowel dag- als nachtactief, maar rusten 's zomers vaak op de heetste uren van de dag. Ze trekken vaak naar open gebieden in de vroege morgen en late avond om te foerageren. 's Zomers zijn ze vaak solitair of in kleine groepjes te zien. In de herfst vormen mannetjes vaak harems van 1 à 3 vrouwtjes, die zich aan het begin van de winter samenvoegen tot groepen van 20 à 30 individuen. Later in de winter scheiden ze zich weer in kleinere groepen. Het grootste deel van het jaar bewegen individuen zich over een oppervlakte van 2 à 3 km². Het gewei van de mannetjes wordt in december afgeschud en groeit in het voorjaar weer aan.[3]
Komt vooral voor in open boreale bossen. De bronstperiode bevindt zich begint in de tweede helft van juli en duurt tot eind augustus. De draagtijd is vrij lang en duurt 284 tot 287 dagen. Meestal worden er twee jongen grootgebracht, soms één of soms drie.[5]
Siberische reeën eten gras, bessen en paddenstoelen en 's winters ook twijgen, knoppen en droge bladeren. Ze zijn bovendien gek op eikels, die ze 's winters zelfs uitgraven uit de sneeuw. In de zuidelijke delen van het verspreidingsgebied eten ze ook graag maretakken.[3]
Volgens Wilson & Reader (2005) en Vorobieva et al. (2011) worden van de Siberische ree vier ondersoorten onderscheiden:[6][7]
De Siberische ree (Capreolus pygargus) is een zoogdier uit de familie der hertachtigen (Cervidae). De wetenschappelijke naam van de soort werd in 1771 gepubliceerd door Peter Simon Pallas.
Sibirsk rådyr eller østlig rådyr (Capreolus pygargus) er et lite hjortedyr i slekten eurasiske rådyr, som dessuten består av arten europeisk rådyr (Capreolus capreolus), kanskje bedre kjent i Norge under betegnelsen rådyr.
Det sibirske rådyret skiller seg fra det europeiske gjennom å være fysisk større (typisk 32–48 kg, maks 59 kg) og gjennom å ha et større og mer takket gevir (tre-takket hos voksne hanndyr). Det er dessuten mer rødlig i fargen.
Europeisk- og sibirsk rådyr ble tidligere regnet til samme art, men har siden 2005 vært delt i to.[2]
Tre underarter blir normalt akseptert, blant annet av IUCN.[1]. Andre hevder det er fire[3] eller flere. Spørsmålet om underarter forblir derfor kontroversielt.[4] C. p. bedfordi og C. p. tianschanicus kan være samme underart.[4] C. p. ochraceus og C. p. pygargus aksepteres ikke av alle.[4]
Arten er utbredt i fra Mandsjuria (Kina) og Koreahalvøya i øst til Russland og Midtøsten i vest. Mest vanlig er den trolig i Sibir. I Kaukasusfjellene overlapper utbredelsesområdet med europeisk rådyr.
.jpg){kind=small}
Denne zoologirelaterte artikkelen er foreløpig kort eller mangelfull, og du kan hjelpe Wikipedia ved å utvide den. Sibirsk rådyr eller østlig rådyr (Capreolus pygargus) er et lite hjortedyr i slekten eurasiske rådyr, som dessuten består av arten europeisk rådyr (Capreolus capreolus), kanskje bedre kjent i Norge under betegnelsen rådyr.
Det sibirske rådyret skiller seg fra det europeiske gjennom å være fysisk større (typisk 32–48 kg, maks 59 kg) og gjennom å ha et større og mer takket gevir (tre-takket hos voksne hanndyr). Det er dessuten mer rødlig i fargen.
Europeisk- og sibirsk rådyr ble tidligere regnet til samme art, men har siden 2005 vært delt i to.
Sarna syberyjska[3][4], sarna azjatycka[4] (Capreolus pygargus) – gatunek ssaka parzystokopytnego z rodziny jeleniowatych, blisko spokrewniona z sarną europejską.
Obecny zasięg występowania gatunku obejmuje Azję północno-wschodnią i centralną (Rosja, Chiny, Kazachstan, Mongolia i Korea) – od zachodu, w górach Kaukazu, graniczy z zasięgiem występowania sarny europejskiej (Capreolus capreolus). Do Polski została sprowadzona ok. 1900 przez książęcy urząd administracji leśnej w Sławięcicach, ale wyginęła[4].
Zasiedla stepy, pola uprawne na równinach i w górach do wysokości 2100 m n.p.m.
Sarna syberyjska jest podobna do sarny europejskiej, z którą jest blisko spokrewniona i zaliczana do rodzaju Capreolus. Do niedawna uważana była nawet za jej podgatunek, jednak przeprowadzone badania mtDNA potwierdziły istotne różnice wystarczające do uznania odrębności obydwu gatunków[5], które pojawiły się prawdopodobnie w okresie 2,75-1,37 mln lat temu[6]. Najbliższym krewnym obydwu saren jest łoś.
Sarna syberyjska ma podobną sylwetkę, ale jest większa od swojej europejskiej krewniaczki, ma od niej masywniejsze ciało, dłuższe (do 45 cm) i inaczej ukształtowane poroże (parostki) z 3–5 odgałęzieniami i grubszymi niż u sarny europejskiej perłami. Jest też od niej lepiej przystosowana do surowego klimatu – silnych mrozów i głębokiego śniegu. Ubarwienie sarny syberyjskiej jest zimą rdzawoszare do brązowawego na grzbiecie i kremowego na spodzie i nogach, latem rdzawe. U młodych występują liczne cętki na bokach ciała, ułożone w czterech do pięciu rzędach.
Aktywność wykazuje w ciągu całej doby. Odpoczywa w czasie letnich upałów, a na otwarte przestrzenie wychodzi wczesnym rankiem i po zmroku. Latem sarny trzymają się w małych grupach lub pojedynczo. Jesienią samce gromadzą 1-3 samic w haremy, które łączą się ze sobą przed zimą w większe stada złożone z 20-30 osobników. W grudniu stada ponownie rozdzielają się na małe grupy. W tym samym okresie samce zrzucają poroże. Sarny potrafią wykonywać długie – do 15 metrów – skoki.
Żywią się trawami, jagodami i grzybami, a zimą pędami i suchymi liśćmi drzew i krzewów.
Sarna syberyjska żyje 8–12, maksymalnie 14–18 lat, ale średnia wieku na wolności – ze względu na intensywne polowania i obecność drapieżników – jest znacznie krótsza.
Okres godowy saren syberyjskich przypada zwykle na drugą połowę lata, na przełomie sierpnia-września, ale może przesunąć się na późniejszy okres. Młode w liczbie od 1 do 3 rodzą się zawsze późną wiosną. Przez pierwszy tydzień leżą ukryte w wysokiej trawie, a następnie zaczynają wędrować za matką.
Wyodrębniono dwa podgatunki sarny syberyjskiej[6]:
Podgatunki wyłoniły się prawdopodobnie 462-229 tys. lat temu[6].
Sarna syberyjska jest cenioną zwierzyną poławianą dla mięsa, skóry i poroża. Roczne połowy szacowane są na 5000–10000 sztuk.
Sarny są obiektem polowań dużych drapieżników i człowieka. Pomimo tego nie są zagrożone wyginięciem. W Czerwonej księdze gatunków zagrożonych Międzynarodowej Unii Ochrony Przyrody i Jej Zasobów została zaliczona do kategorii LC (least concern) jako gatunek o mniejszym ryzyku wyginięcia[2].
Sarna syberyjska, sarna azjatycka (Capreolus pygargus) – gatunek ssaka parzystokopytnego z rodziny jeleniowatych, blisko spokrewniona z sarną europejską.
Corça-do-oriente(Capreolus pygargus) ou Corça-siberiana, é uma espécie de cervídeo do gênero Capreolus, encontrando no nordeste da Ásia. Ocorre na Sibéria, Mongólia, Cazaquistão, nas montanhas Tian Shan, leste do Tibet, na península da Coréia e na China (Manchúria). Já havia sido introduzido na Inglaterra no início do século XX, mas foi exterminado em 1945.[3]
Corça-do-oriente(Capreolus pygargus) ou Corça-siberiana, é uma espécie de cervídeo do gênero Capreolus, encontrando no nordeste da Ásia. Ocorre na Sibéria, Mongólia, Cazaquistão, nas montanhas Tian Shan, leste do Tibet, na península da Coréia e na China (Manchúria). Já havia sido introduzido na Inglaterra no início do século XX, mas foi exterminado em 1945.
Sibiriskt rådjur (Capreolus pygargus) liknar utseendemässigt det europeiska rådjuret men är tydligt större, och dess utbredningsområde är endast något överlappande söder om Ural men i övrigt östligare. Det är närbesläktat med rådjuret och båda arter bildar släktet Capreolus.
Det sibiriska rådjuret är 125 till 145 centimeter långt, har en mankhöjd av 80 till 95 centimeter och en vikt på 32 till 48 kilogram.[3] Förutom den större storleken skiljer sig arten från vanligt rådjur genom större horn och en mera rödaktig pälsfärg på sommaren. Dessutom är en körtel hos sibiriskt rådjur täckt av rött hår medan den hos europeiskt rådjur är täckt av mörkbrunt hår.[3]
Utbredningsområdet sträcker sig från floderna Don och Khopjor samt norra Kaukasus över södra Ural, Kazakstan och södra Sibirien till norra och mellersta Kina samt Mongoliet och Korea.[1]
Sibiriskt rådjur lever främst i skogar med gräs som undervegetation men även på gräsland med tillräcklig många träd och buskar där det kan gömma sig. I bergstrakter når arten 3300 meter över havet.[1] Det är inte mycket känt om artens ekologi men den antas ha samma beteenden som det europeiska rådjuret. Sibiriskt rådjur är främst aktiv mellan skymningen och gryningen.[1] Individerna lever under sommaren vanligen ensamma (förutom vid parningen) och under vintern syns ofta grupper av hanar och honor med 20 till 30 medlemmar. I några delar av utbredningsområdet vandrar rådjuren flera kilometer (upp till 200 km) mellan sommar- och vinterreviren och för dessa vandringar sammansluter sig flera flockar till stora hjordar med upp till 500 individer.[1] Under parningstiden (juli till september[1]) skapar hannarna revir som de markerar med körtelvätska. Territoriet försvaras mot artfränder av samma kön.[3] Revirets storlek går upp till 170 hektar.
Det befruktade ägget vilar vanligen en tid innan den egentliga dräktigheten börjar. Dräktigheten varar 6 till 10 månader och i maj eller juni föds sedan ett eller två ungdjur. Sällan har kullen upp till fyra ungar. Ungarna väger vid födelsen 1,5 till 2,5 kg och har liksom kid av europeiskt rådjur ljusa prickar på kroppen. Ungarna börjar redan efter 5 till 10 dagar med fast föda men de diar samtidig sin mor tills de är fyra eller fem månader gamla. Några veckor innan nästa kull föds måste de lämna modern.[3]
Födan utgörs av vegetabiliska ämnen som gräs, örter, bark och kvistar.[3]
På grund av jakt minskade beståndet betydligt men till följd av det stora utbredningsområdet räknas arten inte som hotad. Enligt en uppskattning från 1995 ligger hela populationen vid en miljon individer.[1]
Wikimedia Commons har media som rör Sibiriskt rådjur.
Sibiriskt rådjur (Capreolus pygargus) liknar utseendemässigt det europeiska rådjuret men är tydligt större, och dess utbredningsområde är endast något överlappande söder om Ural men i övrigt östligare. Det är närbesläktat med rådjuret och båda arter bildar släktet Capreolus.
Sibirya karacası ya da Doğu karacası (Capreolus pygargus) kuzeydoğu Asya'da bulunan bir karaca türüdür. Sibirya dışında bu geyik türü Kazakistan, Tanrı Dağları, Doğu Tibet, Kore Yarımadası ve kuzeydoğu Çin'de de bulunur. Ayrıca, İngiltere'ye de sokulmuş ve yetiştirilmiştir.[2]
Bir zamanlar karaca ile aynı tür sayılan bu geyik türü artık daha büyük olması ve daha çok dallı boynuzlarıyla ayrı bir tür olarak görülmektedir. 59 kg. civarında ağırlığa sahip olan Sibirya karacası Kafkas Dağları'nda asıl karaca türüyle buluşur. Bu dağların kuzey eteklerinde Sibirya karacası, güney eteklerinde de karaca bulunur. 15 metre uzağa sıçrayabilen bu geyikler yaklaşık 8-12 yıl, maksimum da 14-18 yıl yaşar.
.png){kind=small}
Çift toynaklılar ile ilgili bu madde bir taslaktır. Madde içeriğini geliştirerek Vikipedi'ye katkıda bulunabilirsiniz. Sibirya karacası ya da Doğu karacası (Capreolus pygargus) kuzeydoğu Asya'da bulunan bir karaca türüdür. Sibirya dışında bu geyik türü Kazakistan, Tanrı Dağları, Doğu Tibet, Kore Yarımadası ve kuzeydoğu Çin'de de bulunur. Ayrıca, İngiltere'ye de sokulmuş ve yetiştirilmiştir.
Bir zamanlar karaca ile aynı tür sayılan bu geyik türü artık daha büyük olması ve daha çok dallı boynuzlarıyla ayrı bir tür olarak görülmektedir. 59 kg. civarında ağırlığa sahip olan Sibirya karacası Kafkas Dağları'nda asıl karaca türüyle buluşur. Bu dağların kuzey eteklerinde Sibirya karacası, güney eteklerinde de karaca bulunur. 15 metre uzağa sıçrayabilen bu geyikler yaklaşık 8-12 yıl, maksimum da 14-18 yıl yaşar.
До середини 20 ст. нерідко вкл. у склад сарни «звичайної». Інколи називають не «азійська», а «сибірська». У давній мисливській літературі часів Російської імперії і СРСР вид називали «козуля» (наприклад, зведення В. Гептнер), надалі назва в російській зоологічній літературі без пояснень трансформована у «косулю» (етимологія невідома), що інколи переходить і в нефахові українські видання. Видовий статус обґрунтовано морфологічними даними (краніометрія та морфометрія), даними каріологічного аналізу (присутність 1-14 В-хромосом в нормальному каріотипі), гібридологічними експериментами в зоопарках. У той самий час даних про взаємини видів у природі в зоні контакту їхніх ареалів дотепер немає.
Характеризується значно більшими розмірами тіла (вага до 40 кг) і помітно вищими трофейними якостями рогів.
Широко поширена на схід від Волги — через Сибір до Примор'я. Населяє Сибір й Далекий Схід, на півдні доходячи до Північного Казахстану; населяє Тянь-Шань, Алтай, Північну Монголію, Північно-Східний Китай, Корею, зустрічається на півдні Східного Тибету й Північного Сичуаню.
Двічі відмічена для фауни України, обидва рази для Дніпропетровщини (Браунер, 1915; Булахов, Пахомов, 2005). Попри це, однозначних даних про наявність цього виду в Україні немає.
Capreolus pygargus là một loài động vật có vú trong họ Hươu nai, bộ Guốc chẵn. Loài này được Pallas mô tả năm 1771. Loài này được tìm thấy ở Đông Bắc Á. Ngoài Siberia và Mông Cổ, chúng được tìm thấy ở Kazakhstan, núi Tian Shan của Kyrgyzstan, miền đông Tây Tạng, bán đảo Triều Tiên, và đông bắc Trung Quốc (Mãn Châu).
.jpg)
Phương tiện liên quan tới Capreolus pygargus tại Wikimedia Commons
.png){kind=small}
Bài viết về chủ đề Bộ Guốc chẵn này vẫn còn sơ khai. Bạn có thể giúp Wikipedia bằng cách mở rộng nội dung để bài được hoàn chỉnh hơn. Capreolus pygargus là một loài động vật có vú trong họ Hươu nai, bộ Guốc chẵn. Loài này được Pallas mô tả năm 1771. Loài này được tìm thấy ở Đông Bắc Á. Ngoài Siberia và Mông Cổ, chúng được tìm thấy ở Kazakhstan, núi Tian Shan của Kyrgyzstan, miền đông Tây Tạng, bán đảo Triều Tiên, và đông bắc Trung Quốc (Mãn Châu).
Capreolus pygargus
(Pallas, 1771)
Сиби́рская косу́ля[1] (лат. Capreólus pygárgus) — парнокопытное животное семейства оленевых, родственное европейской косуле.
Сибирская косуля отличается от европейской косули в первую очередь заметно большими размерами тела (длина тела 126—144 см, высота в холке — 82—94 см, масса тела 32—48 кг) и рогов (27—33 см длиной). В летнем меху окраска головы у сибирской косули не серая, а рыжая, однотонная со спиной и боками. Волосы над метатарзальными железами не выделяются из общей окраски. Основания волос светлые или чисто-белые, эпидермальный слой кожи буровато-серый, пигментированный. У новорождённых косулят пятна на спине расположены в 4, а не 3, ряда. Череп сравнительно узкий в глазной области, с удлинённой лицевой частью. Слуховые пузыри на черепе крупные и заметно выступают из барабанной ямки. Рога расставлены шире, сильно бугристые, иногда с короткими дополнительными отростками. В хромосомном наборе присутствуют добавочные В-хромосомы; кариотип: 70 + 1—14.
Ареал сибирской косули проходит восточнее ареала европейской косули, охватывая Заволжье, Урал, Сибирь до юга Дальнего Востока России и Якутии включительно, Среднюю Азию, запад Китая, север и северо-запад Монголии. В 1950-х годах сибирская косуля массово освоила Центральную Якутию, образовав здесь обширный район нового обитания площадью около 100 тыс. кв. км[2][3]. Интересно что параллельно этому процессу в первой половине прошлого века благородный олень заселил Южную, а во второй — также и Центральную Якутию[4].
Косули дальневосточных популяций некоторыми учёными рассматриваются как отдельный подвид или даже вид.
На территории Томской области вид занесён в региональную Красную Книгу. С 2012 года две субпопуляции косули сибирской (Бузимо-кантатско-кемская, Улуйско-боготольско-ачинская) занесены в Красную книгу Красноярского края с присвоением статуса неуклонно сокращающиеся в численности группировки[5].
Сиби́рская косу́ля (лат. Capreólus pygárgus) — парнокопытное животное семейства оленевых, родственное европейской косуле.
東方狍（學名：Capreolus pygargus，ITIS常用名：英语：Siberian Roe，Eastern roe deer[2]），俗名西伯利亞狍（英语：Siberian roe deer，法语：Chevreuil de Siberie，西班牙語：Corzo Siberiano[1]，俄语：Сиби́рская косу́ля[3]，布里亚特语：Гүрөөhэн[來源請求]），又稱為矮鹿、狍子（韓語：노루），屬於偶蹄目反刍亚目鹿科狍亚科狍屬下的兩個物種之一，與西方狍並列。生活在東北亞，在俄羅斯、蒙古、哈萨克斯坦、天山山脈、西藏東部、朝鮮半島以及中國東北 都可以發現其蹤踪。
东方狍的种名为Capreolus pygargus。其中，种加词pygargus的语源来自古希腊语的pygḗ（πυγή，臀部）和argós（ἀργός，白色）[4]。這個名稱由德國博物學家彼得·西蒙·帕拉斯在1771年時命名，當時他在俄罗斯的領土中進行科學探勘，在烏拉山區記錄了這種鹿的存在[5]。
東方狍在記錄上的最長壽命是18年，通常存活8-12年。跳躍的距離可以達到15公尺。相較於西方狍，東方狍的體型較大，角較長，而且有較多分枝，主要分布在東北亞洲地區。在高加索山脈，西方狍與東方狍的生存界線相交：東方狍生活在高加索山脈東麓，而西方狍生活在高加索山南麓、小亞細亞、伊朗東北方，以至於整個歐洲地區。
這個物種在1771年首次被記錄在科學文獻中，但生物學者曾經認為東方狍與西方狍為同一個物種下的不同亞種。在20世紀後期，在俄羅斯學者的研究下，生物學界於2001年正式將東方狍與西方狍分列為兩個不同物種[6]。
東方狍其下有多個亞種，如C. p. pygargus，C. p. tianshanicus及C. p. bedfordi。C. p. pygargus為東方狍的指名亞種，在1771年確認，一般所說的西伯利亞狍多半是指這個亞種；C. p. tianshanicus，主要生活在天山地區。C. p. bedfordi 生活在中國東北及朝鮮半島。
中国学者过去多将中国狍归入西方狍；后来的学者则通过线粒体DNA等手段，判定中国狍与欧洲狍为两个物种，分歧时间约在200万年前，与西伯利亚狍（C. p. pygargus）为同一東方狍的不同亚种，分歧时间约在80万年前。[7][8]
東方狍是一種中小型鹿类，有著細長頸部及大眼睛，大耳朵。无獠牙，后肢略长于前肢，尾短，在冬天時，在北方的族群，皮毛顏色為淡灰色，但是南方族群則是灰褐色與黃赭色。其腹部皮毛為奶油黃，臀尾部有小塊白色，其種名來自於其臀部特徵。在夏季時，其皮毛顏色為紅色。幼年時的狍，在皮毛上有斑點。雄性的體形較大，有角，角上有三個尖端，向兩側伸展，向上傾斜；角在秋季或初冬時會脫落，之後再緩慢重生。
在歐洲東部及亞洲的溫帶地區，都可以發現東方狍的蹤踪。根據化石記錄，它們的生存領域一度擴展到高加索山脈東部。
目前主要分布在俄罗斯（前高加索、西伯利亚的南侧）、中亚（北侧和东侧）、蒙古（北侧）、中国（东北地区、黄土高原、青海、天山山地）和朝鲜半岛等地。[9]
東方狍（學名：Capreolus pygargus，ITIS常用名：英语：Siberian Roe，Eastern roe deer），俗名西伯利亞狍（英语：Siberian roe deer，法语：Chevreuil de Siberie，西班牙語：Corzo Siberiano，俄语：Сиби́рская косу́ля，布里亚特语：Гүрөөhэн[來源請求]），又稱為矮鹿、狍子（韓語：노루），屬於偶蹄目反刍亚目鹿科狍亚科狍屬下的兩個物種之一，與西方狍並列。生活在東北亞，在俄羅斯、蒙古、哈萨克斯坦、天山山脈、西藏東部、朝鮮半島以及中國東北 都可以發現其蹤踪。
노루(Capreolus pygargus)는 아시아에 서식하는 사슴과 노루속의 한 종으로, 유럽노루와 구분해서 시베리아노루라고도 한다. 유럽노루(Capreolus capreolus)의 아종으로 생각되었으나, 현재는 별도의 종으로 취급한다.[1] 한자어로는 장(獐·麞)이라고 한다.
사슴과 비슷하게 생겼으나 뿔이 수컷에게만 있으며 짧고 세 개의 가지가 있다. 두각의 가짓수는 나이를 나타내는 것이기도 한데, 대체로 1~2년생은 가지가 한 개, 3~4년생은 가지가 두 개, 5년생 이상은 가지가 세 개 이상이다. 몸빛은 여름에는 황갈색 또는 적갈색을 띠고, 겨울에는 점토색을 나타내는데 겨울털에는 엉덩이에 큰 흰색 반점이 있다. '껑껑'하고 울부짖는데, 마치 개가 짖는 소리와 비슷하다. 세력권을 알릴 때에는 나뭇가지에 뿔을 비비거나, 배설물로 영역을 알린다. 이 행동은 특히 번식기에 두드러진다. 고산·야산을 막론하고 삼림지대에 서식하며, 다른 동물과 습성이 다른 점은 겨울이라도 양지보다는 음지를 선택하여 서식한다는 점이다.[2]
쇠뜨기, 시로미를 비롯한 여러 잡초들을 주식으로 하며, 다리 근육이 발달하여 한 번에 7미터 이상 뜀박질할 수 있으며 시속 80km로 달릴 수도 있다. 천성이 예민하며 특히 청각이 발달해 극히 작은 소리만 나도 주위를 경계한다.
통상적인 임신기간은 약 150일이다. 그러나 착상지연이 일어나면 배(胚)가 자궁벽에 착상하는 것이 지연되어 임신기간은 약 10개월까지 늘어난다. 일반적으로 9-11월 사이에 교미를 해서 5-6월에 1-3마리의 새끼를 낳는다. 알려진 바에 의하면 암컷의 경우 사슴류 중에서 유일하게 4-5개월간의 착상지연 기간이 있다. 그러나 11~12월에 교미한 경우 착상지연 현상이 없을 수도 있다. 새끼는 생후 한 시간이면 걸어다닐 수 있고 2-3일이 지나면 빠른 질주력을 갖게 된다. 새끼는 겨울까지 젖을 먹지만 태어난 지 2개월 정도 되면 스스로 풀과 관목의 줄기를 뜯어먹는다. 출산이 다가오면 이전 해의 새끼들을 떠나보낸다.
천적은 호랑이·표범·불곰·늑대·검독수리 등이다. 빠른 질주력으로 적의 추격에서 쉽게 벗어날 수 있지만, 적이 보이지 않으면 정지하여 주위를 살펴보는 습관이 있기 때문에 잡히는 경우가 많다.
노루는 동유럽에서부터 중앙아시아, 동아시아에 걸쳐 넓은지역에서 서식한다. 코카서스 산맥 북부와 우크라이나 동부지역에서도 화석이 발견되 한 때는 이 지역에도 노루가 살았음을 알 수 있다. 19세기 후반과 20세기 초반에는 동유럽, 카자흐스탄, 시베리아에서 사냥으로 인해 서식지가 크게 줄어들었다.
동북아시아 등지에 분포하며 히말라야 이북과 북극권 이남지역에 한정 서식한다.
한반도에서는 백두산에서 지리산을 거쳐 한라산에 이르는 넓은 지역에 서식한다. 비무장지대에서도 많은 수가 목격되는 것으로 드러난다. 서울시 보호 야생 생물 대상종이다.[3]
제주특별자치도 한라산과 그 근처의 만수동산에는 등산로 주변에도 적지 않은 수가 목격될 정도로 많은 수가 서식한다. 한때 멸종의 위기까지 몰렸지만, 꾸준한 복원 노력으로 인해 개체수가 늘어났다. 하지만 2010년대 후반 개체수가 줄고 있다. 2018년에는 약 3,900마리가 제주도에서 살고 있는 것으로 확인됐으나, 2020년에는 약 3,500마리로 개체수가 감소했다. 2013년 7월 개체수 증가에 따른 수렵 허가 가능과 한라산 중산간 지역의 개발과 로드킬, 들개의 습격 등이 노루 개체수 감소의 주 원인이다. 노루 수렵은 2019년 7월 금지됐다.[4]
노루는 일찍이 사냥의 표적으로 많이 희생된 야생동물로 《삼국사기》에도 기록이 남아 있다. 또한 노루고기는 육질이 연하고 감칠맛이 있어 구이나 육포로 만들어 먹으며, 한방에서는 노루의 피를 장혈(麞血)이라 하여 허약한 사람에게 기를 보강해 주는 약재로 쓴다. 뼈는 곰국으로 먹으며, 노루뿔 또한 장각(麞角)이라 하여 임질의 치료약으로 쓴다.
,_Seocheon.jpg)
