Piepjvaboles (latīņu: Erotylidae) ir vaboļu dzimta, kurā ietilpst ap 3500 sugu.[2] Tās ir mazas un vidēja lieluma vaboles,[3] kas ārēji, pēc lieluma, krāsas un ekoloģijas ir līdzīgas melnuļiem.[4]
Pirmās sugas, kas mūsdienās ietilpst piepjvaboļu dzimtā, aprakstījis Kārlis Linnejs Systema Naturae 10 sējumā 1758. gadā. Tās viņš ievietojis plašās ģintīs Coccinella un Chrysomela. Dažus gadus vēlāk, 1775. gadā, Johans Kristians Fabricijs aprakstījis pirmās dzimtas ģintis (Erotylus un Tritoma), tad Pjērs Latreils 1792. gadā dibinājis vēl divas ģintis Triplax Herbst, 1793. un Dacne Latreille, 1796. 1802. gadā Latreils izdalījis Erotylidae, kā jaunu dzimtu.[5]
Līdz ar jauno zemju atklāšanu ātri auga arī jaunās aprakstītās dzimtas sugu skaits. 1825. gadā Filogēns Augusts Jozefs Duponhels (franču: Philogène Auguste Joseph Duponchel) savā monogrāfijā ļoti plaši pētījis Erotylus ģinti, kura šobrīd sastāda vairākas ģintis Erotylinae apakšdzimtā.[5]
Dzimtā ietilpst ap 3500 sugu,[2][4][6] kas sastopamas visā pasaulē. Visvairāk sugu ir tropos. Ziemeļamerikā (Meksikas ziemeļos) ir zināma tikai 51 suga.[7]
Tās ir mazas vai vidējas vaboles, parasti 2–20 mm garas, tropos — 40 mm. Ķermenis ovāls vai iegarens un diezgan izliekts. No augšpuses parasti kailas (bez matiņiem), spožas, bieži ar spilgtām krāsām.[3]
Galva izstiepta pronotumā gandrīz līdz acīm. Klipeuss (latīņu: clypeus) atdalīts no pieres ar izliektu stīpu un saplūst ar to. Acis veselas. Ūsas sastāv no 11 posmiem ar 3 līdz 5 posmainu vālīti; ūsas savienotas ar galvu acu priekšā pieres sānu malās.[3]
Kāpurs ir iegarens, gandrīz paralēlas vai vārpstveidīgas, gandrīz cilindriskas vai nedaudz plakanas formas. Krāsa balta līdz pelēkai, taču dažas sugas ar brūnām tergām vai pleirālo sklerītu. Garumā sasniedz 3–25 mm. Urogomfi ir vairākām sugām. Daudzas sugas ar dorsālām vai laterāliem pauguriem, granulām, sīkiem asiem izaugumiem. Izaugumi ir lielāki uz vairāk attālinātām tergām VII-VIII.[4]
Mātītes dēj olas uz sēnes, ar kuru tālāk barosies radies kāpurs. Primitīvo piepjvaboļu (Megalodacne, Dacne, Microsternus) kāpuri "ieurbjas" cietās piepēs. Vairāk evolucionāri attīstīto sugu kāpuri barojas uz bojātas sēnes virsmas vai attīstās sēnes ar mīkstu ķermeni iekšienē.[4] Kāpuri, kas barojas ar pūstošām sēnēm, ir pelēki un pēc ārēja izskata līdzīgi mušu kāpuriem, un tie attīstās straujāk, nekā sugas, kas barojas ar nebojātām sēnēm.[4]
Kāpuri un pieaugušie īpatņi barojas ar bazīdijsēņu augļķermeņiem, kas aug uz pūstošas koksnes vai uz mikorizētām koku saknēm.[4]
Ir atzīmēts, ka dažu sugu (piemēram Megalodacne ģints) pieaugušie īpatņi pulcējas lielās masās uz koka stumbra. Dažas piepjvaboles (Iscbyrus, Pseudiscbyrus) ir aktīvas naktī, kamēr citas (Tritoma, Triplax) ir aktīvas dienas laikā.[4]
Filoģenētiskie izmeklējumi (kā morfoloģiskās, tā arī DNS secības ģenētiskās analīzes) parāda, ka Erotylidae un Languriidae dzimtas ir parafilētiski vienas grupas pārstāvji. Tādējādi Languriidae dzimtai ir jābūt ieslēgtai Erotylidae dzimtas sastāvā.[2][8]
Piepjvaboles (latīņu: Erotylidae) ir vaboļu dzimta, kurā ietilpst ap 3500 sugu. Tās ir mazas un vidēja lieluma vaboles, kas ārēji, pēc lieluma, krāsas un ekoloģijas ir līdzīgas melnuļiem.