El pugó de la fava o pugó negre[1] (Aphis fabae) és un àfid de l'ordre dels hemípters.[2]
Presenta una distribució mundial. S'ha localitzat a Europa occidental, Àsia, Àfrica i Amèrica.[3]
Les femelles àpteres tenen forma ovalada, amb una longitud de 1,5 a 2,5 mm, i el color del seu cos és negre grisenc o verdós. A l'abdomen tenen taques blanquinoses, i les antenes són més curtes que el cos. Els sifons són foscos i relativament llargs. La cauda és curta i triangular. En canvi, les femelles alades són de color negre grisenc, amb l'abdomen normalment de color verd fosc, en què destaquen algunes taques clares. Són paregudes en la forma a les femelles àpteres, i de similar longitud. Posseeixen ales transparents i membranoses. Les antenes són més curtes que la longitud del seu cos i les seues potes són fosques. Té sifons foscos, bastant amples a la base. La cauda també és fosca.La nimfa en nàixer és de color verd olivaci o marró olivaci. Mitjançant quatre mudes, la nimfa evoluciona fins a esdevenir adulta áptera o alada. En aquesta última durant tots els estadis es poden observar secrecions blanques transversals sobre el dors, així com els monyons de les futures ales. Les antenes i les potes són de color groc més o menys clar.[4][5]
Els seus ous passen l'hivern sobre certes plantes hoste que inclouen Euonymus europaeus, Viburnum i Philadelphus. Els ous que es desclouen a la primavera són femelles àptera anomenades femelles fundadores. Aquestes femelles són capaces de reproduir-se asexualment per partenogènesi,[6] formant així colònies de femelles genèticament idèntiques. Durant l'estiu apareixen les formes alades que es dispersen cap altres plantes i funden noves colònies. A la tardor migren a les plantes hostes principals i quan baixen les temperatures naix una generació de mascles i femelles que es reprodueixen i ponen els ous, els quals passaran l'hivern ben refugiats de les inclemències meteorològiques i els depredadors.
Es troba el pugó de les faves a la fava, remolatxa, creïlla, gira-sol i tomaquera. A més colonitza unes 200 espècies de plantes més cultivades o silvestres. Entre les silvestres prefereix a dormidera, llapassa, blet, blet rosat, camamilla i calcida.[3]
Si la població d'aquests pugó augmenta notablement pot esdevenir en plaga. Si s'alimenta de la remolatxa les fulles s'enrotllen i deixen de créixer. Les arrels es desenvolupen poc i el sucre es redueix. Com produeixen molta quantitat de mel de melada, les gotes impregnen les fulles on es pot formar negreta. A més els pugons són vectors de certs virus vegetals.
Hi ha un bon nombre d'enemics naturals d'aquest pugó, com ara depredadors, com neuròpters (Chrysoperla carnea, Conwentzia sp.), coccinèl·lids, xinxes depredadores (antocòrids i mírids), larves de sírfids i cecidòmids (Aphydoletes aphidimyza); himenòpters parasitoides, destancant Lysiphlebus testaceipes, Aphidius spp., Aphelinus sp., Praon i Trioxis angelicae,[7] a més de fongs entomopatògens com Verticillium lecanii, el qual és bastant eficaç en hivernacles.[8] Per tal d'afavorir la presència d'aquests depredadors i parasitoides es recomanable incloure bardisses i marges florals dins els camps de cultiu, ja que la gran majoria d'aquests passen per alguna fase on es nodreixen de pol·len i/o nèctar.
Pugons a la tija de les faves
Detall de colònia
Individu alat
Colònia en didalera (Digitalis purpurea) amb mòmies parasitades per vespes parasites (Aphidiinae)
Vespa parasita (Braconidae) ponent un ou a un pugó de la fava
Marieta depredant pugó de la fava
Mšice maková (Aphis fabae) také mšice bezová je mšice poškozující listy rostlin sáním. Mšice maková je řazena do čeledě mšicovití (Aphididae), řádu polokřídlí (Hemiptera).[1]
U druhu Aphis fabae je podle Fauna europaea rozeznáváno šest poddruhů:[2]
APHIFA[3]
Podle EPPO je pro patogena s označením Aphis fabae používáno více rozdílných názvů, například Aphis papaveris nebo Doralis fabae.[3]
Podle Biolib je pro patogena s označením mšice maková používáno více rozdílných názvů, například mšice bezová (Aphis advena), mšice mrlíková (Aphis atriplicis), mšice paznehtíková (Aphis acanthi).[1]
Patogen je celosvětově rozšířen v teplém a subtropickém pásu.[4]
Dospělci jsou černí, tmavě nebo černozelení nebo černohnědí a 1,5 – 2,5 mm dlouzí.
Patogen je polyfágní, napadá více než 200 druhů rostlin.
Deformace a nekrózy listů, krnění a deformace letorostů.[5] Plody jsou deformované. Medovice na listech.
Snižování listové plochy a kvality plodů jabloně (deformace). Oslabení stromů, snížení sklizně. Snadno dochází k přemnožení. Přenáší virové choroby rostlin, které způsobují podstatnější škody než sání mšic.[4]
Mšice má několik generací během roku, z vajíček se líhnou na jaře samice, teprve na začátku léta dochází ke vzniku okřídlených jedinců. Část populace poté migruje na sekundárního hostitele. Přezimují černá vajíčka na zimních hostitelích (primární hostitel), především na brslenech, kalině a pustorylu.[4]
Lesy, parky, zahrady. Predátoři: slunéčka, střevlíci, dravé ploštice, zlatoočky, larvy pestřenek a bejlomor rodu Aphidoletes, pavouci a další.[6] Během sání mohou mšice přenášet virové infekce.[7]
Obrázky, zvuky či videa k tématu mšice maková ve Wikimedia Commons
Mšice maková (Aphis fabae) také mšice bezová je mšice poškozující listy rostlin sáním. Mšice maková je řazena do čeledě mšicovití (Aphididae), řádu polokřídlí (Hemiptera).
Die Schwarze Bohnenlaus (Aphis fabae) ist ein relativ häufiger Vertreter der Blattläuse aus der Familie der Röhrenblattläuse (Aphididae).
Die geflügelten und ungeflügelten Nymphen sind breit oval, 1,7 mm bis 2,7 mm lang und von der Farbe her matt schwarz bis dunkelgrün. Die Fühler und die Beine sind hell mit dunkler Spitze. Auf ihrem Hinterleib tragen die Läuse zwei große Siphonen.
Die Schwarze Bohnenlaus ist wirtswechselnd. Die Überwinterung erfolgt im Eistadium am Pfaffenhütchen (Euonymus europaeus) und am Gewöhnlichen Schneeball (Viburnum opulus). Die geflügelten Läuse fliegen im April auf die krautigen Sommerwirte, wobei sehr verschiedene Pflanzenarten befallen werden, z. B. Bohnen, Kartoffeln, Rüben und auch das Drüsige Springkraut. Dort bilden sich mehrere in Kolonien lebende Generationen aus. Im Herbst erfolgt die Rückwanderung zu den Winterwirten und die Ablage der Eier.
Charakteristisch ist das Einrollen der Blätter und Verkrümmung der Triebspitzen. Auf dem durch die Läuse abgegebenen Honigtau können sich Schwärzepilze ansiedeln. Außerdem überträgt die Art zahlreiche phytopathogene Viren[1].
Die Läuse können mit Hilfe von Insektiziden oder mit Seifenlauge bekämpft werden. Ein wichtiger, natürlicher Feind der Blattläuse ist der Marienkäfer und seine Larven.
Die Schwarze Bohnenlaus kommt in vielen Gebieten der Nordhalbkugel mit gemäßigtem oder wärmerem Klima vor.
REM-Anaglyphen- Darstellung von Aphis fabae auf einer Blattunterseite, Vergrößerung 20×
REM-Anaglyphen-Darstellung von Aphis fabae auf einer Blattunterseite, Vergrößerung 50×
REM-Anaglyphen-Darstellung von Aphis fabae auf einer Blattunterseite, Vergrößerung 100×
REM-Anaglyphen-Darstellung von Aphis fabae auf einer Blattunterseite, Vergrößerung 1000×
Die Schwarze Bohnenlaus (Aphis fabae) ist ein relativ häufiger Vertreter der Blattläuse aus der Familie der Röhrenblattläuse (Aphididae).
The collier (Aphis fabae) or black-dowphin is a wee aphid. It is maist kenspeckle as an agricultural pest o beans, but feeds on a wide variety o gairden plants an aw, baith widdy an herbaceous.
The black bean aphid (Aphis fabae) is a small black insect in the genus Aphis, with a broad, soft body, a member of the order Hemiptera. Other common names include blackfly, bean aphid, and beet leaf aphid.[2] In the warmer months of the year, it is found in large numbers on the undersides of leaves and on the growing tips of host plants, including various agricultural crops and many wild and ornamental plants. Both winged and wingless forms exist, and at this time of year, they are all females. They suck sap from stems and leaves and cause distortion of the shoots, stunted plants, reduced yield, and spoiled crops. This aphid also acts as a vector for viruses that cause plant disease, and the honeydew it secretes may encourage the growth of sooty mould. It breeds profusely by live birth, but its numbers are kept in check, especially in the later part of the summer, by various predatory and parasitic insects. Ants feed on the honeydew it produces, and take active steps to remove predators. It is a widely distributed pest of agricultural crops and can be controlled by chemical or biological means. In the autumn, winged forms move to different host plants, where both males and females are produced. These mate and the females lay eggs which overwinter.
The specific name of the black bean aphid, fabae comes from the Latin faba meaning a "bean", a plant on which this aphid often feeds. Aphis fabae is in the superfamily Aphidoidea and the subgenus Aphis.[3]
Some taxonomists consider it a group of related species, or possibly biotypes.[4]
Fauna Europaea lists six subspecies:[3]
The black bean aphid is a small, soft-bodied (meaning that the exocuticle part of the exoskeleton is greatly reduced)[5] insect that has specialised piercing and sucking mouthparts which are used to suck the juice from plants. This aphid is usually seen in large numbers and is a tiny, plump insect about two millimetres long with a small head and bulbous abdomen. The body is blackish or dark green in colour. Many adults are devoid of wings, a state known as aptery. Winged forms, known as alates, are longer and more slender than aptates and have shiny black heads and thoraxes. The membranous wings of the alates are held angled over the body. The antennae are less than two-thirds of the length of the body and both they and the legs are pale yellow in colour with black tips. The tibiae of the hind legs are swollen in egg-laying females. Near the rear of the abdomen is a pair of slender, elongated tubes known as cornicles or siphunculi. Their function is the production of a defensive waxy secretion. They are twice as long as the finger-like tail and both are brownish-black.[2][6]
The black bean aphid has both sexual and asexual generations in its life cycle. It also alternates hosts at different times of year. The primary host plants are woody shrubs, and eggs are laid on these by winged females in the autumn. The adults then die and the eggs overwinter. The aphids that hatch from these eggs in the spring are wingless females known as stem mothers. These are able to reproduce asexually, giving birth to live offspring, nymphs, through parthenogenesis.[7] The lifespan of a parthenogenetic female is about 50 days and during this period, each can produce as many as 30 young.[8] The offspring are also females and able to reproduce without mating, but further generations are usually winged forms. These migrate to their secondary host plants, completely different species that are typically herbaceous plants with soft, young growth.[2][7][8]
Further parthenogenesis takes place on these new hosts on the undersides of leaves and on the growing tips. All the offspring are female at this time of year and large populations of aphids develop rapidly with both winged and wingless forms produced throughout the summer. Winged individuals develop as a response to overcrowding and they disperse to new host plants and other crops. By midsummer, the number of predators and parasites has built up and aphid populations cease to expand.[9] As autumn approaches, the winged forms migrate back to the primary host plants. Here, both males and sexual females are produced parthenogenetically, mating takes place, and these females lay eggs in crevices and under lichens to complete the lifecycle. Each female can lay six to ten black eggs which can survive temperatures as low as −32 °C (−26 °F).[2][7][8] More than 40% of the eggs probably survive the winter, but some are eaten by birds or flower bugs, and others fail to hatch in the spring.[10]
The black bean aphid can feed on a wide variety of host plants. Its primary hosts on which the eggs overwinter are shrubs such as the spindle tree (Euonymus europaeus), Viburnum species, or the mock-orange (Philadelphus species). Its secondary hosts, on which it spends the summer, include a number of crops including sugar beets, spinach, beans, runner beans, celery, potatoes, sunflowers, carrots, artichokes, tobacco, and tomatoes. It colonises more than 200 different species of cultivated and wild plants. Among the latter, it shows a preference for poppies (Papaver species), burdock (Arctium tomentonum), fat-hen (Chenopodium album), saltbush (Atriplex rosea), chamomile (Matricaria chamomilla), thistles (Cirsium arvense),[8] and docks (Rumex spp.).[9]
Two conflicting factors are involved in host preferences, the species and the age of the leaf. Offered spindle and beet leaves on growing plants throughout the year, winged aphids moved from one to the other depending on the active growth state of each and the senescence of each host plant. Thus, in late summer and autumn, the beet leaves were old and unattractive to the aphids in comparison with the leaves of the spindle, whereas in spring, the young unfolding leaves of the beet were more attractive than those of the spindle.[11]
The black bean aphid is a major pest of sugar beet, bean, and celery crops, with large numbers of aphids cause stunting of the plants. Beans suffer damage to flowers and pods which may not develop properly. Early-sown crops may avoid significant damage if they have already flowered before the number of aphids builds up in the spring.[9] Celery can be heavily infested. The plants are stunted by the removal of sap, the stems are distorted, harmful viruses are transmitted, and aphid residues may contaminate the crop.[12] As a result of infestation by this aphid, leaves of sugar beet become swollen, roll, and cease developing. The roots grow poorly and the sugar content is reduced. In some other plants, the leaves do not become distorted, but growth is affected and flowers abort due to the action of the toxic saliva injected by the aphid to improve the flow of sap.[2]
To obtain enough protein, aphids need to suck large volumes of sap. The excess sugary fluid, honeydew, is secreted by the aphids. It adheres to plants, where it promotes growth of sooty molds. These are unsightly, reduce the surface area of the plant available for photosynthesis and may reduce the value of the crop. These aphids are also the vectors of about 30 plant viruses, mostly of the nonpersistent variety. The aphids may not be the original source of infection, but are instrumental in spreading the virus through the crop.[9] Various chemical treatments are available to kill the aphids and organic growers can use a solution of soft soap.[12]
Natural predators of black bean aphids include both adults and larvae of ladybirds and lacewings and the larvae of hoverflies.[12] Certain species of tiny parasitic wasps lay their eggs inside aphids and the developing wasp larvae devour their hosts from inside. Members of the wasp genera Diaeretiella and Lysiphlebus behave in this way and may provide a measure of control of the aphids.[12]
Ants climb the host plants and feed on the honeydew secreted by the aphids. Many species of ants have developed behaviours to enable them to protect and encourage their aphids. Black garden ants (Lasius niger), for example, remove predators such as ladybirds from the vicinity of aphids, thus keeping their "milk cows" safe.[13] On a test plot of field beans (Vicia faba), plants without black bean aphids yielded an average of 56 seeds per plant, those with aphids and no ants yielded 17 seeds, and those with both ants and aphids averaged only 8 seeds per plant.[14]
The black bean aphid may have originated in Europe and Asia, but it is now one of the most widely distributed species of aphids. It is found throughout temperate areas of Western Europe, Asia, and North America and in the cooler parts of Africa, the Middle East, and South America.[15] In the warmer parts of its range, apterous individuals can survive the winter and they may continue to reproduce asexually all year round.[2] It is known to be migratory.[16]
The black bean aphid (Aphis fabae) is a small black insect in the genus Aphis, with a broad, soft body, a member of the order Hemiptera. Other common names include blackfly, bean aphid, and beet leaf aphid. In the warmer months of the year, it is found in large numbers on the undersides of leaves and on the growing tips of host plants, including various agricultural crops and many wild and ornamental plants. Both winged and wingless forms exist, and at this time of year, they are all females. They suck sap from stems and leaves and cause distortion of the shoots, stunted plants, reduced yield, and spoiled crops. This aphid also acts as a vector for viruses that cause plant disease, and the honeydew it secretes may encourage the growth of sooty mould. It breeds profusely by live birth, but its numbers are kept in check, especially in the later part of the summer, by various predatory and parasitic insects. Ants feed on the honeydew it produces, and take active steps to remove predators. It is a widely distributed pest of agricultural crops and can be controlled by chemical or biological means. In the autumn, winged forms move to different host plants, where both males and females are produced. These mate and the females lay eggs which overwinter.
El pulgón Aphis fabae es un pequeño insecto del género Aphis, familia Aphididae.[1] En los meses cálidos se lo encuentra en gran números en el revés de las hojas de las plantas huéspedes, que incluyen muchas plantas cultivadas. Existen formas aladas y ápteras, y en esta época del año son todas hembras partenogenéticas. Chupan la savia de los tallos y hojas causando deformaciones de las plantas y arruinando las cosechas. Pueden ser vectores de virus que causan enfermedades a las plantas. El rocío de miel que producen puede causar la fumagina. Se reproduce en grandes números a gran velocidad. Está asociado con hormigas que los protegen. Es posible controlar sus poblaciones por la presencia de insectos parasíticos y predadores. En otoño aparecen formas aladas, machos y hembras que se aparean. Los huevos pasan el invierno.
Es posible que la especie se haya originado en Europa y Asia, pero en el presente está difundida por todo el mundo. Se la encuentra en las regiones templadas de Europa, Asia y Norteamérica y en regiones frescas de África, el medio oriente y Sudamérica.[2] En las regiones más cálidas de su rango los individuoa ápteros partenogenéticos pueden sobrevivir el invierno y continuar reproduciéndose todo el año.[1] Se sabe que son migratorios.[3] En Europa una red de entomólogos ingleses y franceses han estudiado sus movimientos migratorios. Grandes concentraciones aparecen primero en el centro de Francia a principios del verano. Después la especie se desparrama hacia el norte y el oeste en generaciones sucesivas, así a fines del verano el pulgón ha llegado hasta Escocia en grandes concentraciones.[4]
Datos: Q1532970
Multimedia:
Especies: Aphis fabae
El pulgón Aphis fabae es un pequeño insecto del género Aphis, familia Aphididae. En los meses cálidos se lo encuentra en gran números en el revés de las hojas de las plantas huéspedes, que incluyen muchas plantas cultivadas. Existen formas aladas y ápteras, y en esta época del año son todas hembras partenogenéticas. Chupan la savia de los tallos y hojas causando deformaciones de las plantas y arruinando las cosechas. Pueden ser vectores de virus que causan enfermedades a las plantas. El rocío de miel que producen puede causar la fumagina. Se reproduce en grandes números a gran velocidad. Está asociado con hormigas que los protegen. Es posible controlar sus poblaciones por la presencia de insectos parasíticos y predadores. En otoño aparecen formas aladas, machos y hembras que se aparean. Los huevos pasan el invierno.
Oa-lehetäi (Aphis fabae) on nokaliste seltsi kuuluv putukaliik.
Putukat on ka Eestis.[1]
Oa-lehetäi (Aphis fabae) on nokaliste seltsi kuuluv putukaliik.
Putukat on ka Eestis.
Juurikaskirva eli papukirva (Aphis fabae) on kirvoihin lukeutuvat pieni hyönteinen, jolla on merkitystä viljelykasvien tuholaisena. Laji on eräs moniruokaisimmista ja maailmalle laajimmin levinneistä kirvalajeista. Se on myös taksonomisesti hankala ja muodostuu useasta alalajista.
Juurikaskirvan erottaminen sen lähilajeista on vaikeaa. Siivettömät yksilöt ovat muodoltaan pulleita, väriltään mustia tai hyvin tummanruskeita ja niiden selkäpuolella on usein vaaleita vahatäpliä. Keskenkasvuisilla yksilöillä on vahatäplät lähes poikkeuksetta. Raajat ja tuntosarvet ovat vaaleat. Tuntosarvet ovat pituudeltaan korkeintaan 2/3 ruumiin pituudesta. Takaruumiin kärjen cauda sekä vaharauhasputket ovat mustat ja cauda pituudeltaan noin puolet vaharauhasputkien pituudesta. Siivekkäiden yksilöiden pää ja keskiruumis ovat kiiltävän mustat, takaruumis vihreä. Koiraat ovat aina siivekkäitä. Munivat naaraat ovat pienikokoisia ja niiden takimmaisen raajaparin sääri on huomattavasti paksuuntunut. Ruumiin pituus 1,2–2,9 mm.[1][2][3]
Kromosomiluku 2n=8.[1]
Laji on kosmopoliitti, jota tavataan Tyynenmeren saaria myöten.[1] Myös Suomessa sitä tavataan pohjoisimmassa Lapissa saakka.[4]
Juurikaskirva kuuluu kirvalajeihin, jotka vaihtavat ravintokasviaan kesän aikana. Keväällä primääri-isäntinä toimivat euroopansorvarinpensas (Euonymus europaeus), pihajasmike (Philadelphus coronarius) sekä koiranheisi (Viburnum opulus). Kirvat elävät näillä muurahaisten suojelemina kolonioina lehtien alapinnoilla aiheuttaen lehden käpristymisen. Alkukesällä kolonioihin alkaa syntyä siivekkäitä kirvoja jotka siirtyvät sekundääri-isäntiin. Näiden kasvilajien kirjo on huomattava ja juuri sekundääri-isännän valinta on keskeinen eri alalajeja määrittävä piirre. Kesän aikana voi tapahtua myös toinen isännänvaihto uusiin sekundääri-isäntiin. Myös sekundääri-isännillä kirvat elävät kolonioina lehtien alapinnoilla muurahaisten suojelemina. Kirvojen asuttamat lehdet käpristyvät ja kuivuvat.[3][5][2]
Kirvat lisääntyvät neitseellisesti synnyttäen eläviä poikasia. Yksittäinen naaras elää 45–52 vuorokautta ja tuottaa sinä aikana jopa 30 poikasta. Syksyllä alkaa syntyä koiraita sekä naaraita, jotka palaavat primääri-isännille, parittelevat ja naaraat munivat. Muniva naaras tuottaa noin 6–10 munaa jotka talvehtivat. Vuodessa kirvasukupolvia on kymmenkunta. Lämpimän ilmaston alueilla laji voi olla anholosyklinen eli suvullista lisääntymistä ei esiinny ja kirvat lisääntyvät neitseellisesti ympäri vuoden.[3][5]
Laji sietää hyvin kylmää. Talvehtivat munat ovat kestäneet −32 °C eivätkä aikuiset kirvatkaan kuole vielä −5 °C:n lämpötilassa.[3]
Juurikaskirvan arvioidaan levittävän yli 40 kasvien virustautia.[6] Näistä Suomessa merkittävä on etenkin perunan Y-virus[7]
Juurikaskirva on äärimmäisen polyfagi ja se on tavattu lähes 120 eri kasviheimoon kuuluvilta kasveilta.[6] Merkittäviä sekundääri-isäntiä luonnossa ovat ohdakkeet, takiaiset ja savikat, viljelykasveista ainakin sokerijuurikas, pavut, perunat ja tomaatti.[3]
Juurikaskirva eli papukirva (Aphis fabae) on kirvoihin lukeutuvat pieni hyönteinen, jolla on merkitystä viljelykasvien tuholaisena. Laji on eräs moniruokaisimmista ja maailmalle laajimmin levinneistä kirvalajeista. Se on myös taksonomisesti hankala ja muodostuu useasta alalajista.
Aphis fabae
Le puceron noir de la fève (Aphis fabae Scop.) est une espèce de petits insectes de l'ordre des hémiptères, de la famille des aphididés, qui parasite de nombreuses plantes cultivées. Ses dégâts sont souvent aggravés par la production de fumagine due au miellat sécrété par les pucerons.
L'adulte aptère est un petit insecte de 2 à 2,5 mm de couleur noir mat. Cette espèce se distingue des autres pucerons par le tibia arrière renflé des femelles sexuées.
Le cycle biologique se déroule en deux temps : d'abord en automne et hiver sur des plantes hôtes primaires arbustes tels que le fusain d'Europe et le seringat, puis à partir d'avril-mai sur des plantes hôtes secondaire très diverses : fève, haricot, pomme de terre, mais aussi betterave, sarrasin…, sur lesquelles ils forment des colonies compactes de plusieurs milliers d'individus.
Parmi les nombreux insectes qui sont ses prédateurs, il faut citer des syrphes, des coccinelles et une chrysope (Chrysoperla carnea).
Aphis fabae
Le puceron noir de la fève (Aphis fabae Scop.) est une espèce de petits insectes de l'ordre des hémiptères, de la famille des aphididés, qui parasite de nombreuses plantes cultivées. Ses dégâts sont souvent aggravés par la production de fumagine due au miellat sécrété par les pucerons.
L'afide nero della fava (Aphis fabae Scopoli, 1763) è un insetto fitomizo dell'ordine dei Rhynchota (superfamiglia Aphidoidea, famiglia Aphididae). Nell'àmbito di questo taxon, la più importante, ai fini applicativi, è la sottospecie A.f.fabae, dioica tra Euonymus europaeus Linnaeus e disparate piante erbacee, spontanee e coltivate.
L'Aphis fabae è diffuso in quasi tutte le regioni temperate dell'emisfero Nord, anche in Sud America e Africa, eccetto l'Australia. È una specie dioica con olociclo tra le evonimo (Evonymus europaeus), viburno (Viburnum opulus), filadelfo (Philadelphus coronarius) ospiti primari e un notevole numero di piante coltivate (ospiti secondari) quali: Leguminose (fava, fagiolo e medica), Chenopodiacee (bietola e spinacio), patata, Ombrellifere, Composite.
Corpo di colore nero o bruno olivaceo. Sifoni lunghi circa la metà della distanza tra le loro basi. Codicola tanto lunga quanto larga, setolosa (12-16 setole). Dimensioni: mm 3,9 di lunghezza.
Corpo di colore nerastro opaco. Sifoni e codicola come nella forma alata. Dimensioni: circa 2,5 mm. Di lunghezza.
Simile nell'aspetto alla femmina virginopora con il V segmento delle antenna provvisto al massimo di un sensillo secondario
Più piccolo della ginopora con antenne fornite di una decina di sensilli secondari sul V segmento.
Corpo di colore bruno-nerastro con sifoni molto brevi e tibie posteriori con sensilli placoidei sub circolari. Dimensioni: mm 2,5 lunghezza.
Nero lucente. Dimensioni: mm 2,5 x 0,25.[1].
Le dense colonie dell'afide infestano foglie, germogli e organi riproduttive provocando accartocciamenti fogliari, deperimenti vegetativi. Oltre al danno diretto la specie è in grado di trasmettere oltre 50 virus. Tra questi ultimi sono importanti gli agenti del:
L'A. fabae è una specie dioica olociclica che sverna come uova durevoli su alcune piante spontanee come i Viburni e gli evonimi. Su questi ospiti primari nascono in aprile le fondatrici dalle quali prende origine per partenogenesi una discendenza di femmine partenogenetiche (fondatrigenie). Dopo diverse di queste generazioni compaiono forme alate che migrano sugli ospiti secondari. Su questi ultimi si susseguono più generazioni di virginogenie, tra la fine della primavera e l'estate, portandosi anche su piante infestanti come i Romici che divengono veri e propri serbatoi di inoculo. La ricolonizzazione dei primari ha luogo in autunno con la comparsa delle sessupare, quindi gli anfigonici, e, con la deposizione di 2-4 uova durevoli da parte della femmina fecondata, si chiude il ciclo annuale dell'afide.
Oltre al ciclo completo, la specie può compiere altri cicli:
Successione di generazioni partenogenetiche (virginopare) in ambienti con inverno mite.
Scomparsa delle sessupare e degli anfigonici
L'afide svolge l'intero ciclo solo sugli ospiti primari con relativo ibernamento.
L'afide svolge il ciclo completo sull'ospite secondario. In tal caso le fondatrice che nascono dalle uova deposte su piante erbacee persistenti (es. Rumex spp.) vanno incontro a mortalità primaverile.[2].
La lotta contro gli afidi prevede un'integrazione tra metodi agronomici ed oculati interventi chimici.
Consiste essenzialmente nell'attuazione di pratiche agronomiche, come:
La lotta chimica si attua quando si notano le prime colonie infestanti, in assenza di antagonisti. I prodotti da utilizzare possono essere:
L'afide nero della fava (Aphis fabae Scopoli, 1763) è un insetto fitomizo dell'ordine dei Rhynchota (superfamiglia Aphidoidea, famiglia Aphididae). Nell'àmbito di questo taxon, la più importante, ai fini applicativi, è la sottospecie A.f.fabae, dioica tra Euonymus europaeus Linnaeus e disparate piante erbacee, spontanee e coltivate.
Pupu laputs (Aphis fabae) ir īsto laputu suga. Laputis ir dzīvdzemdējoši bezspārnu un spārnaini kukaiņi.[2] Plaši izplatīta suga pasaulē. Laputīm ir primāri un sekundāri saimniekaugi. Primāros saimniekaugus laputis izmanto, lai pārziemotu olas stadijā un barotos rudens sākumā, pēc tam rudens otrā pusē laputis pārceļo uz sekundārajiem saimniekaugiem, uz kuriem tie pavada atlikušo rudens laiku un vasaru. Pupu laputis tiek uzskatītas par vieniem no nopietnākajiem lauka pupu kaitēkļiem, taču tās bojā arī citus kultūraugus, piemēram parasto bieti, parastās pupiņas, vasaras saulgriezes, dzeloņainos artišokus, magones.
Pupu laputs iespējamā izcelsmes vieta ir Eiropa un Āzija. Tā ir viena no izplatītākajām laputu sugām pasaulē. Izplatīta mērenajā zonā Rietumeiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā un aukstākos Āfrikas, Vidēju Austrumu un Dienvidamerikas rajonos.[3]
Pupu laputīm var būt spārnaini un bezspārnu īpatņi. Bezspārnu mātītēm ķermenis ir olveida, 1,5-3,1 mm garš,[4] zaļgani brūns vai melns ar vaska kārtiņu. Aste, muguras nūjiņveida piedēkļi un kājas ir melnbrūni. Muguras nūjiņveida piedēkļi ir divreiz garāki nekā aste. Ūsiņas sasniedz divas trešdaļas no ķermeņa garuma. Uz priekškrūšu sāniem un uz I un II vēdera segmentiem ir lieli margināli pauguri.[5]
Spārnainās mātītes ir ar spīdīgu galvu un krūtīm, melnzaļu vēderu. Ūsiņas melnas.[5]
Pupu laputis ir polifāga suga, kas nozīmē, ka tā barojas ar dažādiem augiem. Primārie saimniekaugi, uz kuriem pupu laputis ziemo olas stadijā, ir Eiropas segliņš, kārpainais segliņš, parastā irbene, parastais filadelfs.[5] Pupu laputis kolonizē vairāk nekā divus simtus kultūraugu un savvaļas augu sugu. Laputis barojas uz lapām un stumbriem. Sekundārie saimniekaugi, uz kuriem laputis pavada vasaru:[4][5][6][7][8][9][10][11]
Eiropas segliņš
Kārpainais segliņš
Parastā irbene
Parastais filadelfs
Lauka pupas
Parastās pupiņas
Parasta biete
Tīruma usne
Pupu laputis nevienādi apdzīvo dažādas lauka pupu šķirnes. Polijā 2002. gadā Elžbeta Cihocka un līdzautori[12] veica pētījumu, cik daudz vasaras laikā dažādas lauka pupu šķirņu populācijas būs apdzīvotas pēc migrācijas no primārajiem saimniekaugiem. Pētījumā izmantoja 3 lauka pupu šķirnes: ‘Bartom’, ‘Hangdown White’ un ‘Neptun’. Pētījumi parādīja, ka 100% stādītu augu no ‘Bartom’ šķirnes bija laputu apdzīvotas, taču ‘Hangdown White’ un ‘Neptun’ šķirnēs bija apdzīvoti 81-90% augu.[12]
Pupu laputis, kopā ar meloņu laputi (Aphis gossypii), ir labi izpētīts lauksaimnieciskas ekosistēmas kaitēklis, kas smagi kaitē akgronomiskiem un augkopības augiem. Abas sugas ir kosmopolitēnas un polifāgas sugas, kuras izraisa kaitējumu augiem visā pasaulē.[13]
Pupu laputs ir viens no galveniem cukurbiešu, lauka pupu un seleriju kaitēkļiem. Pupu laputs lielos skaitļos aplipina augus un izraisa auga augšanas apstāšanos. Laputis bojā lauka pupu ziedus un pākstis. Agri sētās kultūras var izvairīties no smaga bojājuma, ja augs paspēj noziedēt pirms pupu laputu skaits pavasarī sācis pieaugt. Arī selerijas var būt smagi ietekmēts ar pupu laputīm. Selerijas augs pupu laputs ietekmē zaudē sulu, tiek kropļoti zariņi, augs tiek inficēts ar vīrusiem un ir iespējama blakusaugu kontaminācija. Cukurbiešu lapas laputs ietekmē izžūst, satinas un beidz augt. Saknes attīstās slikti un cukura uzkrājums ir mazs. Dažiem citiem barības augiem lapas nekropļojas, taču augšana ir mazināta un ziedi atmirst laputs toksisko siekalu ietekmē.[14]
Lai iegūtu pietiekami daudz olbaltumvielu, laputīm ir nepieciešams uzņemt pietiekami daudz augu sulas. Pēc tam laputis izdala lieko cukuru (lapu medu). Lapu medus paliek uz barības auga un uz tā veidojas pelējuma apsarme. Tas padara augu neglītu, traucē auga fotosintēzei (mazinot tīru lapas lauku) un var mazināt auga vērtību. Pupu laputis var izplatīt fitopatogēnos vīrusus (sarakstā ir ap 30 vīrusu sugu), kas kaitē lauksaimnieciskām kultūrām. Pie inficēšanās ar augu vīrusiem ne vienmēr ir vainīgas laputis, tā var būt arī vienkārša vīrusu izplatība.[14]
Braconidae dzimtas plēvspārņi ir primārie pupu laputu parazitoīdi, kas pozitīvi ietekmē lauksaimniecību, iznīcinot laputis. Charipidae un Encyrtidae dzimtu plēvspārņi ir sekundāri parazitoīdi, Pteromalidae — ir sekundāri vai terciāri parazitoīdi. Pupu laputīm aprakstītie plēvspārņu parazitoīdi:[8]
Pupu laputis medī dažādi kukaiņi: vaboles, divspārņi, tīklspārņi. Ar laputīm barojas vaboles no mārīšu dzimtas: Coccinella septempunctata, Coccinella quinquepunctata, Coccinella divaricata, Divpunktu mārīte, Adalia decempunctata, Adonia variegata, Calvia quatuordecimpunctata, Propylaea quatuordecimpunctata, Platynaspis luteorubra, Coccinula quatuordecimpustulata, Hippodamia tredecimpunctata, Semiadalia undecimpunctata, Harmonia axyridis,[17] Harmonia quadripunctata, Scymnus frontalis, Scymnus interruptus.[18]
Divspārņi no utumušu dzimtas (Leucopis ninae, Leucopis bicolor) parazitē uz laputīm.[18]
Chamaemyiidae tīklspārņu dzimtas (Chrysopa carnea, Chrysopa formosa) kāpuri medī laputis.[18]
Parazītiskās sēnītes Neozygites freseni spēj inficēt pupu laputis un iznīcināt tās.[12]
Starp dažām skudru sugām un pupu laputīm eksistē abpusēji izdevīgas attiecības (mutualisms), kas izpaužas ar to, ka skudras pasargā laputu kolonijas, kas savukārt nodrošina skudras ar saldo lapu medu, ko izdala no muguras pāru piedēkļiem.[19] Skudru sugas, melnā skudra (Lasius niger) un Myrmica ruginodis, "gana" pupu laputis uz to barības augiem.[16] Skudras, kas "gana" laputis, tās pasargā no ienaidniekiem, piemēram mārītēm, kas barojas ar laputīm.[20]
Pupu laputis ir rezervuārs vairāk nekā 30 vīrusu sugām. Vīrusus laputis izplata starp augiem, ar kuriem barojas.[4]
Buchnera aphidicola ir endosimbionts vairākām laputīm, tajā skaitā pupu laputīm. Buchnera aphidicola ir gamma-proteobaktērijas, laputu ķermenī lokalizējas speciālās šūnās, kuras saucas micetocīti jeb bakteriocīti. Bakteriocīti brīvi novietojas vēdera hemolimfā.[15]
Pupu laputs ir holociklisks kukainis, tas nozīmē, ka dzīves ciklā notiek dzimumu un bezdzimumu paaudžu maiņa. Preimaginālais (visas stadijas pirms pieauguša īpatņa) periods ilgst no 8 līdz 15 dienām.[5]
Pupu laputīm ir divmājnieku dzīves cikls. Ziemo olas stadijā koku un krūmu augļu zaru pumpuru sākumdaļā.[5] Pavasarī spārnainās mātītes dēj olas, pēc tām tās nomirst. Rudenī no olām parādās bezspārnu mātītes. Šīs mātītes ir spējīgas vairoties un partenoģenēzes procesā dzemdē jaunas juvenālas laputis, kuras dēvē par laputs nimfām.[21] Partenoģenētiskās mātītes dzīves ilgums ir apmēram 50 dienas. Šajā periodā vienai mātītei var piedzimt ap 30 nimfām. Otrās paaudzes mātītes ir spējīgas reprodukcijai arī bez pārošanās, tās dzemdē gan spārnainas, gan bezspārnu mātītes. Spārnainās mātītes ceļo (migrē) no primārā saimnieka uz sekundāru.[5][4]
Aphis fabae ir sugu grupa, kurus apvieno kopīgas raksturīpašības. Pie šīs grupas pieder šādas sugas:[22]
Pupu laputs (Aphis fabae) ir īsto laputu suga. Laputis ir dzīvdzemdējoši bezspārnu un spārnaini kukaiņi. Plaši izplatīta suga pasaulē. Laputīm ir primāri un sekundāri saimniekaugi. Primāros saimniekaugus laputis izmanto, lai pārziemotu olas stadijā un barotos rudens sākumā, pēc tam rudens otrā pusē laputis pārceļo uz sekundārajiem saimniekaugiem, uz kuriem tie pavada atlikušo rudens laiku un vasaru. Pupu laputis tiek uzskatītas par vieniem no nopietnākajiem lauka pupu kaitēkļiem, taču tās bojā arī citus kultūraugus, piemēram parasto bieti, parastās pupiņas, vasaras saulgriezes, dzeloņainos artišokus, magones.
De zwarte bonenluis (Aphis fabae) is een polyfage bladluis die behoort tot de familie van de Aphididae.
De gevleugelde en ongevleugelde luizen zijn breedovaal, 1,7 tot 2,7 mm lang en hebben een mat zwarte kleur. De antennen en poten zijn licht van kleur met een donkere punt. Op het achterlijf zitten twee grote uitsteeksel (sifons).
De zwarte bonenluis wisselt van waardplant. De overwintering vindt als ei plaats op de winterwaardplanten wilde kardinaalsmuts, de Gelderse roos en de sneeuwbal. Uit deze eitjes komen de eerste wijfjes, die een generatie ongevleugelden voortbrengen. Deze ongevleugelde luizen zijn levendbarend en brengen gevleugelde luizen voor, die in april naar de zomerwaardplanten vliegen. Aangetast kunnen o.a. worden tuinboon, sperzieboon, pronkboon, suikerbiet, sommige zomerbloemen, sommige heesters, en verder is de boswilg erg geliefd. Op deze planten komen meerdere generaties, ongevleugelde, in koloniën levende luizen voor. Ook komen gevleugelde luizen voor, die zich verspreiden naar andere planten. De luizen zijn levendbarend en planten zich op de zomerwaardplanten voort door parthenogenese. In de herfst ontstaan gevleugelde, levendbarende exemplaren, die naar de winterwaardplanten vliegen en daar ongevleugelde luizen voortbrengen. Deze ongevleugelde luizen zetten na paring hun eitjes af in de oksels van de knoppen en scheuren in de schors.
Karakteristiek voor de aantasting is het inrollen van de bladeren en het kromgroeien van de stengeltoppen. Op de door de luizen uitgescheiden honingdauw kunnen zwarte schimmels zoals roetdauw gaan groeien. Daarnaast draagt de zwarte bonenluis verschillende, schadelijke plantenvirussen, zoals het bonenscherpmozaïekvirus en het erwtentopvergelingsvirus, over.
De zwarte bonenluis komt voor op het Noordelijk halfrond in gebieden met een gematigd of warm klimaat.
REM-Anaglyphafbeelding- Aphis fabae op de onderzijde van een blad, vergroting 20x
REM-Anaglyphafbeelding- Aphis fabae op de onderzijde van een blad, vergroting 50x
REM-Anaglyphafbeelding- Aphis fabae op de onderzijde van een blad, vergroting 100x
REM-Anaglyphafbeelding- Aphis fabae op de onderzijde van een blad, vergroting 1000x
Gevleugelde luis
De zwarte bonenluis (Aphis fabae) is een polyfage bladluis die behoort tot de familie van de Aphididae.
O piolho-negro-da-fava (Aphis fabae ou Doralis fabae) é um afídio da família Aphididae. Apesar do seu nome vulgar, não colonizam apenas as favas, mas são, pelo contrário, afídeos altamente polífagos, atacando diversos tipos de plantas (mais de 200 identificadas, incluindo a beterraba, leguminosas, batatas, cenouras, tabaco e plantas ornamentais). A espécie é ainda designada em português como afídio-do-feijão-preto, afídeo-do-feijão-preto, pulgão-do-feijão-preto ou piolho-do-feijão-preto - ou, talvez com mais propriedade, afídio-preto-do-feijão e suas variantes, embora estes nomes pareçam derivar apenas de uma tradução literal do nome vulgar em inglês; Black bean aphid) As formas ápteras, adultas, caracterizam-se pela sua cor verde escura ou negra, incluindo a cabeça, antenas e sifúnculos. Estes últimos não são maiores que a cauda. Os seus membros articulados, contudo, são bastante mais claros, ainda que as extremidades mantenham a cor escura. O seu abdómen é piriforme (com forma de pêra). As virgo alatae (fêmeas virginíparas com asas) têm um corpo mais alongado, com o tórax e cabeça de um negro brilhante e antenas menores que dois terços do comprimento do corpo. As asas repousam sobre o corpo com um telhado. Têm uma reprodução particularmente prolífica, constituindo uma séria praga para agricultores, ao afectar a produtividade e aspecto das plantas, bem como pelo facto de serem importantes vectores de vírus de plantas.
Os ovos, que mantêm a espécie durante o inverno, são depositados na casca das espécies Euonymus europea, Viburnum opulus (noveleira) e laranja Mock (género Philadelphus). Os ovos eclodem em Março, dando origem a fundatrizes que darão origem a diversas virgo apterae (fêmeas virginíparas sem asas) que darão à luz, por sua vez, as virgo alatae que colonizarão outras plantas (hospedeiras secundárias). As formas sexúparas, aladas, aparecem no Outono. Os ovos são postos de novo nos hospedeiros primários, em Outubro, e o ciclo recomeça.
_(14464428176).jpg)
_(14486302082).jpg)
.jpg)
.jpg)
|título= (ajuda)
|título= (ajuda)
O piolho-negro-da-fava (Aphis fabae ou Doralis fabae) é um afídio da família Aphididae. Apesar do seu nome vulgar, não colonizam apenas as favas, mas são, pelo contrário, afídeos altamente polífagos, atacando diversos tipos de plantas (mais de 200 identificadas, incluindo a beterraba, leguminosas, batatas, cenouras, tabaco e plantas ornamentais). A espécie é ainda designada em português como afídio-do-feijão-preto, afídeo-do-feijão-preto, pulgão-do-feijão-preto ou piolho-do-feijão-preto - ou, talvez com mais propriedade, afídio-preto-do-feijão e suas variantes, embora estes nomes pareçam derivar apenas de uma tradução literal do nome vulgar em inglês; Black bean aphid) As formas ápteras, adultas, caracterizam-se pela sua cor verde escura ou negra, incluindo a cabeça, antenas e sifúnculos. Estes últimos não são maiores que a cauda. Os seus membros articulados, contudo, são bastante mais claros, ainda que as extremidades mantenham a cor escura. O seu abdómen é piriforme (com forma de pêra). As virgo alatae (fêmeas virginíparas com asas) têm um corpo mais alongado, com o tórax e cabeça de um negro brilhante e antenas menores que dois terços do comprimento do corpo. As asas repousam sobre o corpo com um telhado. Têm uma reprodução particularmente prolífica, constituindo uma séria praga para agricultores, ao afectar a produtividade e aspecto das plantas, bem como pelo facto de serem importantes vectores de vírus de plantas.
Os ovos, que mantêm a espécie durante o inverno, são depositados na casca das espécies Euonymus europea, Viburnum opulus (noveleira) e laranja Mock (género Philadelphus). Os ovos eclodem em Março, dando origem a fundatrizes que darão origem a diversas virgo apterae (fêmeas virginíparas sem asas) que darão à luz, por sua vez, as virgo alatae que colonizarão outras plantas (hospedeiras secundárias). As formas sexúparas, aladas, aparecem no Outono. Os ovos são postos de novo nos hospedeiros primários, em Outubro, e o ciclo recomeça.
Voška maková (lat. Aphis fabae) je druh hmyzu z čeľade voškovité (Aphididae).
Dospelé bezkrídle formy sú dlhé okolo 2 mm, sú matné, čierne so zeleným alebo hrdzavým odtieňom. Okrídlené jedinec sú lesklé, čiernozelené alebo červenobronzové. Nymfy, ktoré sa tvarom podobajú bezkrídlym formám, majú začiatky krídel a biele škvrny na chrbtovej strane bruška.
Prezimujú vajíčka, a to na konárikoch bršlenu, kaliny a jazmínovca. Na jar sa liahnu larvy, ktoré po 3 - 5 týždňoch dospievajú a zakladajú štyri generácie partenogénneho i živorodého potomstva. V máji sa objavujú nymfy s náznakmi krídel, okolo polovice mája okrídlené jedince preletúvajú na mladé hostiteľské rastliny, ktoré obžierajú po celé vegetačné obdobie.
Je rozšírená po celej Európe, u nás sa považuje za najväčšieho škodcu repy, bôbu, maku, špenátu a mnohých iných rastlín. Napadnuté rastliny môže takmer celkom zničiť. Rastliny slabo rastú a kvitnú a takmer nenasadzujú struky. Úroda na pozemku, ktorý je silne napadnutý, je obyčajne taká malá, že sa ju neoplatí zberať. Okrem toho semená nemajú správny tvar a nie sú vhodné na sejbu.
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Voška maková
Aphis fabae Scopoli, 1763
Свеклови́чная тля[1], или бобовая тля[2] (лат. Aphis fabae) — насекомое семейства настоящих тлей (Aphididae).
Длина тела от 1,7 до 2,7 мм. Окраска тела от чёрного до тёмно-зелёного цвета. Усики и ноги светлые с чёрной вершиной.
Распространена во многих областях северного полушария с умеренным или тёплым климатом.
Из культурных растений, кроме свёклы, может размножаться на конских бобах, сое, вике, подсолнечнике, конопле, фасоли, сафлоре и многих др. Из сорняков предпочитает марь, лебеду, щирицу, чертополох и некоторые др. При высокой плотности тлей на одном растении появляются крылатые самки, которые перелетают на другие растения. В году до 17 поколений. Осенью появляются крылатые самки и самцы. Самки появляются несколько раньше и перелетают на бересклет европейский и бородавчатый, калину, жасмин. Затем появляются бескрылые самки, которые спариваются с самцами и откладывают яйца. Здесь же яйца зимуют. Личинки отрождаются в апреле — мае и превращаются в бескрылых самок-основательниц, которые партеногенетически дают 2—4 поколения. При загрублении тканей бересклета и т. п. появляются крылатые особи, перелетающие на свёклу и др. травянистые растения и образующие на нижней стороне листьев и стеблях семенников больши́е колонии. Высасывая соки сельскохозяйственных растений, тля задерживает их рост и развитие и может вызывать гибель. При поражении семенников резко снижаются урожай и качество семян. Свекловичная тля — переносчик вирусных болезней свёклы.
Уничтожение сорняков на плантациях и вокруг них, использование фосфорорганических инсектицидов.
Свеклови́чная тля, или бобовая тля (лат. Aphis fabae) — насекомое семейства настоящих тлей (Aphididae).
