Kalnu degunlācītis (Nasuella olivacea) ir jenotu dzimtas (Procyonidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga kalnu degunlācīšu ģintī (Nasuella). Kalnu degunlācīti mēdz saukt arī par mazo degunlācīti.
Kalnu degunlācītis dzīvo Andu kalnos Kolumbijā, Venecuēlas rietumos un Ekvadorā. To var sastapt kalnu mežos 1800—4260 metrus virs jūras līmeņa.[1] Suga ir reta un nav bieži novērojama. Diemžēl sakarā ar mežu izciršanu un lauksaimniecības zemju paplašināšanu kalnu degunlācīšu populācija kļūst arvien mazāka.[1]
Ārēji kalnu degunlācītis ir līdzīgs pārējiem degunlācīšiem, bet tas ir mazākais augumā un ar īsāko asti. Kalnu degunlācītis ir vidēji liels dzīvnieks, tā ķermenis ir slaids ar vidēji garām kājām, aste gara ar gredzenveida dzeltenīgi pelēku un tumši brūnu krāsojumu, uz sejas ap acīm tam ir gaišs matojums. Purnam ir tumšs matojums, tas ir pagarināts ar kustīgu degungalu, kas atgādina cūkas šņukuru un kas ir piemērots augsnes pārmeklēšanai. Zobi sīki ar asām malām.[2] Galva daļēji atgādina lāča galvu ar nelielām ausīm. Šīs līdzības dēļ dzīvnieki ir ieguvuši savu nosaukumu latviešu valodā. Ķermeņa garums bez astes ir 36—40 cm, astes garums 20—24 cm, lielākie eksemplāri kopā ar asti var sasniegt 120 cm. Svars variē atkarībā no sezonas un dzimuma. Vidējais svars pieaugušam kalnu degunlācītim ir 7,3 kg.[2]
Tāpat kā lācis degunlācītis ir pēdminis, kas nozīmē, ka tas iet uz pilnas pēdas. Kā piederīgs suņveidīgo apakškārtai tas nagus neievelk. Nagi ir gari un spēcīgi. Kažoka krāsa variē, tā var būr brūna vai brūnpelēka, vai ruda, vai zaļpelāka. Kolumbijā un Venecuēlā dzīvojošiem degunlācīšiem matojuma apakšējā daļa ir gandrīz melna, toties Ekvadorā dzīvojošiem degunlācīšiem apakšēja daļa ir gaiša, gandrīz balta.[3] Matojums biezs un raupjš.[2]
Kalnu degunlācīšu tēviņi ir vientuļnieki, bet mātītes veido klanus ar mazuļiem un jaunākiem, pieaugušiem pēcnācējiem. Raksturīgais dzīvnieka siluets - kamēr degunlācītis ar savu jūtīgo purnu pārmeklē zemi, tā gredzenotā aste stāv augstu izslieta gaisā.[4] Degunlācīši ir aktīvi dienas laikā, un tie ir teritoriāli dzīvnieki. Lai arī tos bieži var novērot uz zemes, migas tie iekārto kokā, lai izvairītos no lielajiem, plēsīgajiem dzīvniekiem. Dzīvnieki sevi drosmīgi aizstāv un var sakost arī cilvēkus, ja tie pietuvosies pārāk tuvu.[2] Kokā degunlācītis jūtas brīvi, jo tas izmanto līdssvaram savu asti un spēcīgās kājas ar kustīgajām plaukstām. No koka tas var nokāpt ar galvu uz leju.
Starp degunlācīšiem ir izkopta vokalizācija, kas tiek izmantota teritorijas atzīmēšanai un, lai sazinātos mātītes klana locekļi savā starpā. Briesmu gadījumā vecākā mātīte brīdina savu klanu un cenšas sev pievērst plēsēja uzmanību, lai mazākie un jaunākie varētu noslēpties.[2]
Kalnu degunlācīša dabiskie ienaidnieki ir puma, jaguārs un lielie, plēsīgie putni.[2]
Kalnu degunlacītis ir visēdājs kā visi degunlācīši. Tas barojas ar kukaiņiem, dažādiem sīkiem dzīvniekiem, augļiem un dažādiem augiem.[1] Ar savu izcilo ožu degunlācīši atrod noslēpušās vaboles, kukaiņu kāpurus un termītus. Ja būs iespēja tas apēdīs arī krabjus un citus ūdens dzīvniekus. Reizēm degunlācīši medī vardes, ķirzakas un sīkos grauzējus. Lai izvilinātu no augsnes kukaiņus, degunlācītis zemē izkašā nelielu bedrīti. Pētnieki apsekojot 35 kvadrātmetru teritoriju, atrada 5000 šādu bedrīšu.[2]
Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi 3 gadu vecumā. Mātīte meklējas vienu reizi gadā. Riesta laikā tēviņi pievienojas mātītes klanam. Tie klanu apsargā no citiem tēviņiem, izmantojot arī agresiju. Tēviņš sapārojas ar vairākām klana mātītēm. Kad pārošanās ir beigusies, tēviņš klanu pamet. Grūsnās mātītes īsi pirms dzemdēšanas pamet klanu un atrod klusu,noamaļu vietu, kur ierīko mazuļu migu. Grūsnība ilgst 74—77 dienas. Februārī, martā piedzimst 2—5 kaili, kurli un akli mazuļi. Pēc 4 dienām atveras ausis, bet pēc 11 dienām acis. Pirmās 3—4 nedēļas mazuļi pavada migā kopā ar savu māti. Piektajā nedēļā māte ar mazuļiem atgriežas klanā. Ar pienu mazuļus zīda 4—5 mēnešus, bet mātes tuvumā mazuļi uzturas līdz nākamā gada metienam.[2]
Kalnu degunlācītis (Nasuella olivacea) ir jenotu dzimtas (Procyonidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga kalnu degunlācīšu ģintī (Nasuella). Kalnu degunlācīti mēdz saukt arī par mazo degunlācīti.
Kalnu degunlācītis dzīvo Andu kalnos Kolumbijā, Venecuēlas rietumos un Ekvadorā. To var sastapt kalnu mežos 1800—4260 metrus virs jūras līmeņa. Suga ir reta un nav bieži novērojama. Diemžēl sakarā ar mežu izciršanu un lauksaimniecības zemju paplašināšanu kalnu degunlācīšu populācija kļūst arvien mazāka.
