Slapjdeguna pērtiķi (Strepsirrhini) ir viena no divām primātu kārtas apakškārtām. Slapjdegunu pērtiķu apakškārta apvieno gandrīz visus puspērtiķus, izņemot tarsiju dzimtu (Tarsiidae), kas pieder sausdeguna pērtiķu apakškārtai (Haplorrhini).[1] Neskatoties uz nosaukumu, šajā apakškārtā nav nevienas pērtiķu sugas.
Slapjdeguna pērtiķu apakškārtā ir 125 mūsdienās dzīvojošas sugas, no kurām 75% ir lemuri, kas dzīvo Madagaskarā.[2] Pārējās slapjdeguna pērtiķu sugas dzīvo Āfrikas kontinentā un Dienvidaustrumāzijā.
Slapjdeguna pērtiķu apakškārtā ir 7 mūsdienās dzīvojošas dzimtas, kas sadalās 2 virsdzimtās. Pirmā ir lemuri (Lemuroidea) un otrā virsdzimta ir lori (Lorisoidea). Jaunākajās sistemātikās abas kopā veido lemurveidīgo infrakārt (Lemuriformes). Zinātnieki 2005. gadā izdalīja trešo slaidpirkstaiņu virsdzimtu (Chiromyiformes).[3]
Pirms 63 miljoniem gadu senie primāti sadalījās divās lielās grupās: slapjdeguna pērtiķos un sausdeguna pērtiķos (Haplorrhini). Ilgu laiku zinātniekiem nebija vienprātības par to, kurā brīdī slaidpirkstaiņi nodalījās no pārējiem slapjdeguna pērtiķiem. Ja slaidpirkstaiņi bija priekšteči visiem slapjdeguna pērtiķiem, tad tie nodalījās no senajiem primātiem pirms 63 miljoniem gadu, toties pirms 50 miljoniem gadu izveidojās lemurveidīgo grupa. Ja pieņem, ka slaidpirkstaiņi ir viena no lemuru grupas dzimtām, tad tie atdalījās no lemuriem pēc tam, kad pirms 50 miljoniem gadu slapjdeguna pērtiķi sadalījās lemuros un loros.
Pēc DNS pētījumu veikšanas 2008. gadā slaidpirkstaiņi atkal tika klasificēti kā lemurveidīgo dzimta, jo ģenētiskā izpēte liecināja, ka slaidpirkstaiņi ir radniecīgi lemuriem.[4][5]
Slapjdeguna pērtiķiem kā lielākajai daļai zīdītāju ir mitrs deguns, un šīs īpašības dēļ šī primātu grupa ieguva savu nosaukumu. To mitrais deguns ir savienots ar augšlūpu, ierobežojot lūpas kustības iespējas un veidojot dzīvniekiem raksturīgo purniņu. Piedevām tas ir pagarināts un atgādina suņa purnu, lai gan dažiem mērkaķiem arī ir suņiem līdzīgs purns. Smadzeņu lielums pret ķermeņa masu ir mazāks kā brālēniem no sausdeguna pērtiķu apakškārtas, kas liecina par zemāku inteliģenci. Toties tiem ir labāk attīstīta oža. Slapjdeguna pērtiķi atšķirībā no sausdeguna pērtiķiem spēj paši saražot C vitamīnu.[6]
Visiem slapjdeguna pērtiķiem, izņemot slaidpirkstaiņus, ir zobu-ķemme: priekšzobi un ilkņi aug tādā veidā, kas ir piemēroti kažoka tīrīšanai un izķemmēšanai. Kažoka kopšanai ir vēl viena adaptācija - tualetes nags, kas aug uz pēdas otrā pirksta, toties īkšķis gan plaukstām, gan pēdām novietots pretī pārējiem pirkstiem.
Apmēram 75% no slapjdeguna pērtiķiem ir nakts dzīvnieki, un visiem, dienas dzīvniekus ieskaitot, acīs ir gaismas paklājs (tapetum lucidum), kas atstaro gaismu un uzlabo redzi tumsā. Daudzām nakts sugām ir ļoti laba dzirde, un ausis tie spēj grozīt katru atsevišķi, ļaujot labāk noteikt skaņas avotu. Atšķirībā no sausdeguna pērtiķu vienkāršās dzemdes slapjdeguna pērtiķiem ir ragveida dzemde un vairāki piena dziedzeru pāri.
Tomēr starp sistemātiķiem nav vienprātības par lemurveidigo infrakārtas sistemātiku. Ir zinātnieki, kas lemurveidīgo infrakārtā sistematizē tikai lemurus, bet lorus izdala atsevišķā lorveidīgo infrakārtā (Lorisiformes).[7]
Slapjdeguna pērtiķi (Strepsirrhini) ir viena no divām primātu kārtas apakškārtām. Slapjdegunu pērtiķu apakškārta apvieno gandrīz visus puspērtiķus, izņemot tarsiju dzimtu (Tarsiidae), kas pieder sausdeguna pērtiķu apakškārtai (Haplorrhini). Neskatoties uz nosaukumu, šajā apakškārtā nav nevienas pērtiķu sugas.
Slapjdeguna pērtiķu apakškārtā ir 125 mūsdienās dzīvojošas sugas, no kurām 75% ir lemuri, kas dzīvo Madagaskarā. Pārējās slapjdeguna pērtiķu sugas dzīvo Āfrikas kontinentā un Dienvidaustrumāzijā.
.jpg)
