Pelēkā cielava (Motacilla cinerea) ir neliela auguma cielavu dzimtas (Motacillidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā.[1] Daļa populācijas ir nometnieki, daļa gājputni.[2][3] Tai ir trīs pasugas.[1]
Pelēkā cielava ligzdo Eiropā, no Britu salām un Skandināvijas dienvidiem līdz Vidusjūrai, vietām arī Skandināvijas ziemeļos un Somijā. Praktiski nav sastopama Krievijas rietumu daļā. Toties tai ir plašs ligzdošanas areāls Āzijā, no Urāliem līdz Kamčatkai, Japānai un Ķīnas dienvidaustrumiem.[4][5] Nelielas salu populācijas mājo Azoru salās, Kanāriju salās un Madeirā, kuras ir nometnieces.[1][3] Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Āfrikā un Dienvidāzijā.[3][5] Reizēm ieklejo Austrālijā, Āfrikas dienvidos un Ziemeļamerikā (Džordžijas štatā).[4]
Līdz 20. gadsimta 1990. gadiem pelēkā cielava Latvijā tika uzskatīta par ļoti retu ieceļotāju. Gadsimta pēdējā desmitgadē novērojumu skaits palielinājās un tika reģistrēti pirmie ligzdošanas gadījumi. Pirmais pierādītais ligzdošanas gadījums bija 1991. gadā Siguldā pie Gūtmaņa alas. Mūsdienās pelēkā cielava ir reta ligzdotāja. Galvenokārt sastopama pie nelielām, straujām upītēm Vidzemē. Iecienītas vietas ar smilšakmens atsegumiem. Kurzemē pirmā ligzdošana pierādīta 2004. gadā pie Dārtes. Ligzdotāju skaits katru gadu turpina pieaugt (vismaz rietumu daļā). Latvijā kopumā ligzdo apmēram 60—80 pāri. Iestājoties siltākām ziemām, iespējama ziemošana pie neaizsalstošām upītēm un strautiem. Līdz šim bijuši divi ziemas novērojumi.[5]
Pelēkā cielava ir viena no lielākajām cielavām ar ļoti garu asti.[3] Ķermeņa garums 17—20 cm, spārnu plētums apmēram 25—27 cm, svars tēviņam 15—22 g, mātītei 14—20 g.[2][3][6]
Pelēkā cielava ir daudz krāsaināks un košāks putniņš, nekā varētu domāt, dzirdot tās nosaukumu. Tās ķermeņa augšdaļa ir zilpelēka, bet apakša koši dzeltena. Aste melna ar baltām malām, spārni tumši pelēki vai melni ar baltām šķērsjoslām. Virs acs gaiša uzacs, kas var būt gan balta, gan gaiši dzeltena. Kājas tumši brūnas vai violetbrūnas, knābis melns. Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa pazode kļūst ogļu melna, kuru no pelēkās sejas nodala balta svītra. Mātītes pazode ir balta, pavēdere gaišāk dzeltena, ne tik koša kā tēviņam. Jaunie putni līdzīgi mātītei, bet to vēderi ir gaiši, smilšu dzelteni.[2][3]
Pelēko cielavu var viegli sajaukt ar dzelteno cielavu. Salīdzinoši pelēkā cielava ir nedaudz lielāka, slaidāka, aste košāka (izteikti melnbalta), mugura pelēkāka, kā arī uz spārniem ir platas, gaišas joslas, kas labi redzamas lidojumā.[2] Salīdzinot ar citroncielavu, pelēkajai cielavai galva ir pelēka.
Pelēkā cielava galvenokārt uzturas strauju upīšu un strautu krastos, bet mājo arī pie kanāliem, ezeriem un zemieņu lēnajām upēm. Putniņš iecienījis oļainus krastus ar lieliem akmeņiem un klintīm, arī upītei parasti ir grants gultne. To vienmēr var redzēt enerģiski skrienam vai ejam, pārmeklējot krastmalu.[2][3] Raksturīgi cielavām arī pelēkā cielava nepārtraukti cilā asti uz augšu un leju, reizēm uz sāniem.[3] Ligzdošanas laikā pelēkā cielava ir izteikti teritoriāla, aktīvi aizsargājot krasta nogriezni ligzdas tuvumā. Teritorija reizēm ir var būt ļoti liela, pat līdz 1000 m gar krastu.[2]
Ziemas periodā pelēko cielavu var bieži novērot ceļmalās. Tās katru gadu atgriežas vienās un tajās pašās ziemošanas vietās. Ziemā nakšņo nelielās grupās.[7]
Barojas ar dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem, vēžveidīgos un moluskus ieskaitot, kā arī ar mušām, viendienītēm un vabolēm. Pelēkajai cielavai ir raksturīgi divi dažādi barošanās paņēmieni: krasta pārmeklēšana, to izstaigājot un uzlasot dažādus kukainīšus, arī dzenoties pakaļ kustīgākiem īpatņiem, vai brienot pa seklu ūdeni un uzlasot barību; otrais paņēmiens ir apkārtnes vērošana no paaugstinājuma un kukaiņu ķeršana lidojumā vai uzlasīšana no koka lapām un mizas.[2][3]
Pelēkās cielavas veido monogāmus pārus, riesta laikā tēviņam izpildot "izpletņveida" lidojumu — tēviņš laižas lejup no augstāka koka zara, izplešot spārnus un asti, uzpūšot dzeltenās vēdera spalviņas un nepārtraukti dziedot.[2] Ligzdošanas sezona pelēkajai cielavai ir laikā no aprīļa līdz jūlijam.
Ligzda vienmēr atrodas nelielā attālumā no kādas upītes vai strauta, tā tiek būvēta uz zemes iedobē vai alā, noslēpta starp akmeņiem, oļiem un koku saknēm.[2][3][8] Eiropā ligzdas bieži atrodas cilvēku veidotu konstrukciju nišās un iedobēs, piemēram, zem tilta.[3] Kausveida ligzda vīta no sausas zales, saknītēm un smalkiem zariņiem. Bieži tiek izmantotas arī sūnas. No iekšpuses ligzda izklāta ar dzīvnieku vilnu. To būvē pāris kopīgi.[2][3]
Dējumā ir 3—7 gaiši brūnas vai baltas olas ar smalkiem raibumiem, sezonas laikā var būt vairāki perējumi.[2][3] Katrā nakamā perējumā mazuļu skaits samazinās.[9] Inkubācijas periods ilgst apmēram 11—14 dienas. Perē un par mazuļiem rupējas abi vecāki.[2][3] Jaunie putni izlido 13—14 dienu vecumā, bet vecāki par tiem turpina rūpēties papildu 2—3 nedēļas.[2][3] Reizēm par izlidojušiem jaunajiem putniem rūpējas tikai tēviņš, tā kā mātīte perē nākamo ēdjumu.[2] Pelēkā cielava savvaļā dzīvo līdz 8 gadiem.[10] Samērā bieži pelēko cielavu ligzdās olas dēj dzeguze.[11]
Pelēkajai cielavai ir 3 pasugas:[1]
Pelēkā cielava (Motacilla cinerea) ir neliela auguma cielavu dzimtas (Motacillidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Daļa populācijas ir nometnieki, daļa gājputni. Tai ir trīs pasugas.
.jpg)
%E2%99%82_(7198941784).jpg)
