Siļķveidīgās jeb siļķveidīgo zivju kārta (Clupeiformes) ir viena no īsto kaulzivju (Teleostei) kārtām, kas ir vienīgā kārta siļķveidīgo apakškohortā (Clupei). Tā apvieno apmēram 405 sugas, kas tiek iedalītas 7 dzimtās.[1] Savukārt dzimtas iedalītas divās apakškārtās.[2] Pazīstamākās no tām ir siļķu un anšovu dzimtas. Saimnieciski viena no nozīmīgākajām kaulzivju kārtām, jo šajā grupā ietilpst daudzas pārtikā lietojamās zivis. Apmēram 20 zivju sugu nozveja dod aptuveni vienu trešdaļu ikgadējās nozvejas apjoma pasaulē.[3] Sastopamas okeānos un jūrās, starp 70° ziemeļu un 60° dienvidu paralēlēm. Dažas sugas mājo vai nārsto saldūdenī.[2]
Siļķveidīgo zivju kārtu Latvijā pārstāv siļķu dzimta (Clupeidae) ar 3 sugām. Tās ir reņģe (Clupea harengus membras), brētliņa (Sprattus sprattus) un palede (Alosa fallax). Gan reņģe, gan brētliņa ir saimnieciski nozīmīga Baltijas jūras zivs. Toties palede iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Tās nelielā daudzumā mēdz nozvejot kopā ar reņģēm. Rets ieceļotājs Baltijas jūrā ir anšovs (Engraulis encrasicholus), kas pieder anšovu dzimtai (Engraulidae).[4]
Latvijas zivju sarakstā iekļauta arī aloza (Alosa alosa). Tomēr šī suga Latvijas ūdeņos nav konstatēta nevienu reizi. Baltijas jūrā novērota tikai rietumdaļā.[5]
Visām siļķveidīgajām zivīm peldpūslis savienots ar zarnām ar kanālu, kura atzari savienoti arī ar dzirdes kapsulām galvā. Tādējādi šīs grupas zivīm ir ļoti laba dzirde.[2][6] Siļķveidīgās zivis ir slaidas, pārsvarā sudraboti mirdzošas, ar nedaudz saplacinātas vārpstiņas veida ķermeni, kuru sedz cikloīdas zvīņas. Plūdformās veidotais ķermenis nodrošina spēju ātri peldēt. Spuru stari ir mīksti, sānu līnija vāji izteikta vai lielākajai daļai neesoša. Muguras spura atrodas gandrīz muguras vidū, nedaudz nobīdīta astes virzienā. Aste simetriski šķelta. Daudzām sugām uz vēdera viduslīnijas ir smailas, asas, ķīļveida zvīņas.[2][7]
Galvenokārt nelielas, līdz 35 cm garas zivis.[3] Mazākā siļķveidīgo kārtā ir Sanagas pundursiļķe (Thrattidion noctivagus), kuras ķermeņa garums ir 2,1 cm.[2] Toties lielākās ir vilksiļķes (Chirocentrus), kuras ir apmēram 100 cm garas.[2]
Siļķveidīgās zivis veido lielus barus, kuros var būt vairāki simti vai tūkstoši īpatņu. Baram raksturīga sinhronā peldēšana, ķermeņiem atrodoties paralēli, cieši vienam pie otra.[2] Lielākā daļa sugu barojas ar planktonu, kas tiek iegūts, izfiltrējot ūdeni caur žaunām.[1][8] Vairāk nekā divas trešdaļas sugu mājo tropu ūdeņos, pārsvarā atklātos, lai gan gandrīz vienmēr nārsto piekrastēs. Arī saldūdeņos mītošās sugas galvenokārt mājo tropu klimatā, dienvidu puslodē.[3]
Siļķveidīgo apakškohorta (Clupei)[1]
Siļķveidīgās jeb siļķveidīgo zivju kārta (Clupeiformes) ir viena no īsto kaulzivju (Teleostei) kārtām, kas ir vienīgā kārta siļķveidīgo apakškohortā (Clupei). Tā apvieno apmēram 405 sugas, kas tiek iedalītas 7 dzimtās. Savukārt dzimtas iedalītas divās apakškārtās. Pazīstamākās no tām ir siļķu un anšovu dzimtas. Saimnieciski viena no nozīmīgākajām kaulzivju kārtām, jo šajā grupā ietilpst daudzas pārtikā lietojamās zivis. Apmēram 20 zivju sugu nozveja dod aptuveni vienu trešdaļu ikgadējās nozvejas apjoma pasaulē. Sastopamas okeānos un jūrās, starp 70° ziemeļu un 60° dienvidu paralēlēm. Dažas sugas mājo vai nārsto saldūdenī.
